5 KOPSAVILKUMS
Saistībā ar to, ka visas Latvijas Republikas drošības iestāžu kompetences un veicamie uzdevumi pārsvarā ir cieši saistīti ar valsts noslēpumu, tad par šīm iestādēm ir iespējams iegūt diezgan virspusēju informāciju, pārsvarā vadoties no likumdošanas normatīvajiem aktiem un ziņām, kas periodiski parādās masu saziņas līdzekļos. Tomēr jāatzīst, ka lai arī kopš neatkarības atgūšanas, informācija, kas ir publiski pieejama, bieži izceļ Drošības iestāžu iekšējās problēmas, kas saistītas gan ar koruptīvām, gan citām pretlikumīgām darbībām, tam nevajadzētu būt par pamatojumu, lai negatīvi vērtētu amatpersonu kompetenci un profesionalitāti. Tāpat šādas informācijas izplatīšana var radīt arī šaubas Latvijas sabiedrībā par Drošības iestāžu darbību valsts interesēs.
Gribētos atzīmēt, pēc autora domām, specdienestu struktūra Latvijas Republikā ir pietiekami sarežģīta, jo lai mēs esam diezgan maza valsts uz citu Eiropas valstu fona, mums ir trīs speciālie dienesti, kuru funkcijas zināmā mērā arī pārklājas gan savā starpā, gan ar citu valsts iestāžu funkcijām, kompetenci un pienākumiem, piemēram ar Valsts policiju, Korupcijas novēršanas un apkarošanas dienestu un Valsts ieņēmuma dienesta Muitas kriminālpārvaldi.
No problemātiskajiem aspektiem jāmin arī fakts, ka Drošības iestādes ir pakļautas dažādām ministrijām, kas rada papildus birokrātiju un liek apšaubīt to sadarbības maksimālo efektivitāti. Bijušais SAB direktors Jānis Kažociņš gan intervijā BNS 2009. gadā pauda pretēju viedokli: ”Kas attiecas uz Drošības policiju, jāatceras, ka tai ir arī policijas tiesības un funkcijas. Ja apvienotu šos trīs dienestus, iznāktu kaut kas līdzīgs bijušajai Valsts drošības komitejai, un es šaubos vai 20 gadu pēc neatkarības atjaunošanas mēs gribētu šauru ekonomisku iemeslu dēļ atjaunot tādu vienu iestādi, kāda bija VDK"
Ierobežotais informācijas pieejamības apjoms arī neļauj spriest par specdienestu efektivitāti un to pietiekamu kontroli no atbildīgo ministriju puses.
…
