Tuvie Austrumi gan vēsturiski, gan mūsdienās ir viena no sarežģītākajām pasaules daļām, ja to vērtē no politiskās un drošības attiecību perspektīvas- konfliktējošās attiecības, kas izvēršas periodiskos militāros aktos un izteiktās politiskās un arī vardarbīgās nesaskaņās arī pamiera laikā, ir viena no raksturīgākajām Tuvo Austrumu iezīmēm. Par Tuvo Austrumu iekšējo drošības attiecību galveno izpausmi var uzskatīt arābu – izraēliešu konfliktu, kas lielā mērā nosaka arī pārējo attiecību dinamiku. Šis konflikts vairāk kā pus gadsimta garumā ir pievērsis sev pasaules mēroga uzmanību ar savu sarežģītības un naidīguma pakāpi un ievērojamo ietekmi uz drošību visā reģionā, runājot gan par iekšējām, gan ārējām drošības un jebkurām citām attiecībām, tāpēc izteikti nozīmīgi ir izprast attiecības valstu starpā šajā reģionā un to izmaiņu dinamiku.
Ir nepieciešams izvērtēt galveno šo valstu savstarpējo attiecību elementu- draudzīguma/ naidīguma pakāpes, jo tieši tās ietekmē drošībiskošanas tendences valstu starpā, tātad visā reģionā. Problēmas aktualitāti izsaka arī pārlieku ilgstošā nedrošība, ko šis konflikts un naidīgās attiecības rada pašā Tuvo Austrumu reģionā, un tas traucē arī pārējās pasaules valstu attiecībām ar reģiona valstīm, jo reģions ir pārāk nestabils un neparedzams.
Īpaši aktuāla nozīme šo attiecību izvērtēšanai un tendenču noteikšanai ir tieši mūsdienās, kad praktiski tiek darīts viss iespējamais, lai atrisinātu Tuvo Austrumu konfliktus, cenšoties realizēt tādus plānus kā Road Map for Peace un citus, taču tai pat laikā gan politiskā, gan militārā līmenī sadursmes turpinās. Tāpēc ir nepieciešams analizēt, kādēļ šīs attiecības nemainās, kāpēc nemazinās naidīgums valstu starpā, kā arī to- kādas ir tālākās tendences drošības ziņā, ja šīs attiecības mainītos, kas arī ir galvenais jautājums, izstrādājot šo darbu.
Galvenais mērķis šī kursa darba izstrādāšanā ir noteikt Tuvo Austrumu reģiona valstu- Libānas un Izraēlas- savstarpējo attiecību galvenos ietekmējošos faktorus un analizēt to ietekmi uz drošībiskošanas tendencēm, līdz ar to pašu Tuvo Austrumu drošību kopumā. Apvienojot problēmas galveno aktualitāti, kas ietver naidīgo attiecību saglabāšanos un vardarbīgu sadursmju turpināšanos, un uzstādīto mērķi, var izvirzīt hipotēzi, ka: Izmaiņas draudzīguma/ naidīguma attiecībās rada drošībiskošanas ķēdes reakcijas Libānas- Izraēlas attiecībās. Protams, ka šī hipotēze tiks pamatota ar empīrisko faktu analīzi.…
