Latvija jau neilgi pēc neatkarības atjaunošanas par vienu no savām galvenajām ārpolitikas prioritātēm nosauca iestāšanos Eiropas Kopienā (vēlāk – Eiropas Savienībā). Turklāt tika uzsākti mūsu valsts vadītāju mērķtiecīgi ārpolitiskie un iekšpolitiskie soļi šī uzdevuma sasniegšanā. Viena no pēdējo gadu aktualitātēm ir Latvijas līdzdarbošanās Eiropas kopējā drošības un aizsardzības politikā, t.sk. plānota dalība ar militārā spēka iesaistīšanos. Līdz ar to drošības un aizsardzības jautājumu risināšana Eiropā, kā arī Latvijā kā topošajai un vēlāk arī esošai Eiropas Savienības dalībvalstij 20. gadsimta otrajā pusē un 21.gadsimta sākumā ir aktuāls temats pētniecībai.
Šī darba mērķis ir apskatīt drošības un aizsardzības jautājumu risināšanu Eiropas integrācijas kontekstā pēc Otrā pasaules kara beigām. Par hronoloģisko ietvaru sākumu izvēlēts 1946. gads, tas ir laiks, kad Eiropa uzsāka postījumu daudzās dzīves jomās likvidāciju pēc Otrā pasaules kara. Savukārt beigu gads ir 2004. gads, kad Latvija pievienojās Eiropas Savienības saimei.
Lai sasniegtu izvirzīto mērķi darbā tika noteikti vairāki uzdevumi. Tie bija: apskatīt pirmos mēģinājumus veidot drošu telpu Eiropā 20.gadsimta 40. - 60. gados, tad vēlāko diskusiju par drošības un aizsardzības jautājumiem posmu 70. - 80. gados, kā arī Eiropas Savienības Kopīgās ārpolitikas un drošības izveidošanos 90.gados un drošības un aizsardzības jautājumu risināšanu pēc 1997. gada Amsterdamas līguma.
Lai veiksmīgi risinātu šī darba uzdevumus, tika izmantotas trīs avotu grupas: Eiropas Savienības Kopējās ārpolitikas un drošības politikas komitejas un padomes normatīvie akti; publikācijas latviešu masu saziņas līdzekļos; konferences materiāli. Turklāt tika izmantota arī vairāku latviešu un citu Eiropas tautību autoru darbi, kas saistīti ar Eiropas integrācijas procesiem, Eiropas Savienības veidošanos un Eiropas drošības un aizsardzības jautājumiem.…