Dvēseles jēdziens Platona un Dēmokrita filosofijā

Dvēsele. Mēs nezinām kas tā ir, bet vienmēr cenšamies to noskaidrot, uzstādot sev jaunus jautājumus, mēģinot atrast izsmeļošas atbildes uz tiem.
Ieskatoties filozofijas vārdnīcā, mēs atradīsim šādu dvēseles definīciju: “Dvēsele, priekšstats, kas izsaka vēsturiski pārveidotu uzskatu par cilvēka iekšējo pasauli un psihi: reliģijā, ideālistiskajā filozofijā un psiholoģijā – priekšstats par īpašu nemateriālo substanci, kura ir neatkarīga no ķermeņa. Jauneiropiešu filozofijā “dvēseles” jēdzienu sāka izmantot cilvēka iekšējās pasaules un viņa pašapziņas definēšanai.”1
Kas tad ir dvēsele? Šo jautājumu sev uzdeva jau sengrieķu filozofi. Agrīnā sengrieķu filozofijā pastāvēja priekšstati par visa kosmosa apgarotību (hilozoisms). Taless teica, ka magnētam esot dvēsele, jo tas iekustina dzelzi. Aristoteļa izpratnē “dvēsele” ir dzīva ķermeņa pamats, neatdalāms no tā: “Dvēseles izzināšana sekmēja dažādas izziņas, it īpaši dabas izziņu. Jo dvēsele ir it kā dzīvas būtnes sākums.”2 Ortodoksālajās teistiskajās viduslaiku koncepcijās un musulmaņu filozofijā cilvēka dvēsele ir dieva radīts no ķermeņa neatdalāms garīgais sākums. Jaunlaiku filozofs R. Dekarts pielīdzināja prātu un dvēseli; saprātīga dvēsele ir vienāda domāšanas spējai, bet dzīvnieki ir “automāti”, arī cilvēka ķermenis ir “automāts”.…