Renē Dekarts (Renatus Cartesius; 1596-1650) ar savu darbību ielika pamatus racionālisma filozofijai, tā pievēršot pastiprinātu uzmanību cilvēka prātam (lat. ratio). Viņš izstrādāja savu metodi, ko aprakstīja savā darbā „Pārrunas par metodi”. Pielietojot metodi, ko viņš nosauca par „šaubu metodi” būtu jāatrod tādu neapšaubāmu pamatu uz kā balstīt visas pārējās zināšanas. Šo metodi viņš pielietoja darbā „Pārdomas par pirmo filozofiju”(„Meditācijas”). Dekarts pirmajā meditācijā sāk ar to, ka visu apšauba visas iepriekšējās zināšanas. Un nonāk pie secinājuma, ka nav nekā droša, kā vien tas, ka nav nekā droša.(2,24)1 Risinot domu tālāk, Dekarts nonāk pie secinājumiem, ka ja viņš ir spējīgs domāt, ka nav nekā, tad viņam pašam ir jābūt, jo bez viņa nebūtu arī domu un nekas nevarētu piespiest viņu mainīt savas domas. Kad Dekarts ir nonācis līdz sevis apzināšanās brīdim viņš jautā: „Bet, kas ir cilvēks? Vai es varu sacīt, ka cilvēks ir saprātīgs dzīvnieks? Noteikti nē; (..)Es sevi vispirms iedomājos kā tādu, kuram ir seja, rokas, kājas un visa šī mašīna ir saistīta kopā ar kauliem un miesu, tas viss parādās līķī, ko esmu nosaucis par ķermeni. …