Bērniem, pēc daudzu zinātnieku uzskatiem, attīstās cieša saikne ar māti tāpēc, ka māte bērnu baro. Ir postulētas divu veidu dziņas- primārā un sekundārā. Barība tiek uzskatīta par primāro dziņu, bet personiskās attiecības, kas veido „atkarību” – par sekundāro dziņu. Taču šādi uzskati neatbilst faktiem. Ja tā būtu taisnība, tad, piemēram, gadu vai divus vecs bērns ļautu, lai jebkurš viņu pabaro, taču tā nenotiek. Alternatīvajā teorijā, ko radījusi Ungāru psihoanalīzes skola, apgalvots, ka sākotnēji pastāv primitīvas objekta attiecības. Pazīstamākajā variantā, kuru pārstāv Melānija Kleina, pirmais objekts ir mātes krūtis un vislielākais uzsvars tiek likts uz barību un oralitāti, kā arī uz „atkarības” infantilo iedabu. Neviena no šīm pazīmēm nav atbildusi Džona Boulbija pieredzei darbā ar bērniem.
Radās priekšstats par pieķeršanās uzvedību ar tai raksturīgo iekšējo dinamiku. Tā ir atšķirīga no dinamikas, kas piemīt barošanai un seksuālajām darbībām, kuras ilgu laiku tika uzskatītas par diviem galvenajiem cilvēka motivācijas avotiem. Stingru atbalstu Dž. Boulbija pieejai drīzumā sniedza Hārlova atklājums par citu primātu- rēzus makaku mazuļiem, kas daudz vairāk pieķeras pūkainai spēļu audžumātei, kas tos nebaro, nekā bargai īstajai mātei, kura ir to barotāja.
Pieķeršanās uzvedība ir jebkura darbības forma, kuras rezultātā cilvēkā izveidojas noturīga pieķeršanās citam skaidri identificētam indivīdam, kuru viņš uzskata par labāk sagatavotu dzīvei pasaulē. Vislabāk tā ir novērojama brīžos, kad cilvēks ir nobijies, piekusis vai saslimis un viņam ir nepieciešams mierinājums un atbalsts. Tomēr doma, ka pieķeršanās figūra ir sasniedzama un atsaucīga, cilvēkam sniedz stingru un visaptverošu drošības izjūtu, tā ļauj novērtēt attiecības un tās turpināt. Kaut arī pieķeršanās uzvedība visvairāk izpaužas agrā bērnībā, to var novērot visa dzīvas cikla laikā, īpaši kritiskās situācijās. Tā tiek uzskatīta par neatņemamu cilvēka būtības daļu. Pieķeršanās uzvedības bioloģiskā funkcija ir aizsardzība. Saglabāt ciešu tuvību ar indivīdu, par kuru ir zināms, ka viņš vēlēsies un būs gatavs palīdzēt grūtā brīdī,- tā patiesi ir laba drošības politika jebkurā vecumā.
Ir pilnīgi skaidrs, ka gandrīz katrs bērns pierod dot priekšroku vienai personai. Parasti tā ir mātes figūra, kuru viņš meklē, kad ir nelaimīgs. Taču mātes prombūtnes laikā bērns meklē kādu citu, vispirms to, kuru labi pazīst. Šādos gadījumos lielākā daļa bērnu ievēro stingru hierarhiju. Īpašos apstākļos, ja nav neviena cita tuvinieka, bērns var vērsties pat pie laipna svešinieka. Taču, kaut arī zināmos apstākļos pieķeršanās uzvedība var būt vērsta uz visdažādākajiem indivīdiem, noturīga pieķeršanās vai pieķeršanās saikne veidojas ar ļoti nedaudziem cilvēkiem. Gadījumi, kad bērns neievēro šādus stingrus ierobežojumus, liecina par nopietniem traucējumiem.
Pieķeršanās teorijas pamatjēdziens ir „uzvedības sistēma”. Tas veidots pēc analoģijas ar priekšstatu par homeostatiski organizētu fizioloģisku sistēmu, kas nodrošina to, ka noteikta fizioloģiska vienība, piemēram, ķermeņa temperatūra vai asinsspiediens, nepārsniedz zināmas robežas.…
