Dzelzs laikmets 1.g.t.vidus pirms Kristus - 12.gs. pēc Kristus

Dzelzs laikmeta posms, kurā sākās vietēja dzelzs ieguve no purva rūdas (limonīta), izplatījās dzelzs metalurģija un radās kalēja amats, kas iezīmēja amatniecības atdalīšanos no citiem saimniecības veidiem. Plaši izplatījās dzelzs darbarīki un ieroči. Līdzās aizgūtām priekšmetu formām sāka veidoties to savdabīgas vietējās formas. Dzelzs kļuva par galveno izejmateriālu rīku darināšanā. Dzelzs darbarīki un jauna veida darbarīku izgatavošana (izkapts) sekmēja zemkopības un lopkopības attīstību. Veidojās plašāki maiņas sakari ar Centrāleiropu, baltu apdzīvotās teritorijas kļuva plašāk zināmas arī antīkās pasaules sabiedrībām. No šā laika saglabājušās pirmās rakstītās ziņas, kas sniedz netiešu informāciju par Latvijas teritoriju. Maiņas sakaru spriegumu apliecina provinciālromiskās senlietas un romiešu monētu atradumi.
Agrā dzelzs laikmeta iedzīvotāji visbiežāk dzīvoja nenocietinātās apmetnēs, kas radās jau iepriekšējā perioda beigās (Kivtu apmetne; Spietiņu apmetne), taču turpināja izmantot arī daudzus senos pilskalnus – nocietinātās apmetnes (Mūkukalnā, Daugmalē un citur).
Apbedīšanas tradīcijās iezīmējās atsevišķu etnisku grupu jeb cilšu nodalīšanās. Latvijas dienvidrietumos un Lietuvas ziemeļrietumos atrasti kuršu līdzenie kapulauki (Mazkatužu kapulauks), bet Latvijas teritorijas dienvidu un vidus daļai raksturīgi uzkalniņkapi (Gailīšu kapulauks, Rūsīšu, Slates, Boķu un citu uzkalniņu kapulauki), kurus saista ar vēlākajiem zemgaļiem un sēļiem. Kurzemes, Vidzemes un Latgales ziemeļu daļā konstatēta Baltijas somiem raksturīgā tradīcija mirušos apbedīt tā sauktajos akmeņkrāvumu kapulaukos (Salenieku kapulauks).…