Dzelzs laikmets Latvijā. Senlatviešu ieroči

Ievads
Dzelzs laikmets Eiropā sākās 1. g. t. p. m. ē. Latvijā tas vēl tiek iedalīts 4 periodos:
1) senākais (500 g. p. m. ē. – m. ē. sāk.)
2) agrais (m. ē. sāk. – 4. gs.)
3) vidējais (5. – 9. gs.)
4) vēlais (10. – 12. gs.)
Dzelzs ieguves un apstrādes atklāšana noteikti uzskatāma par vienu no nozīmīgākajiem cilvēces atklājumiem ar tālejošām sekām. Jaunais metāls radīja milzīgu apvērsumu.
Ieroči ir būtiska apbruņojuma sastāvdaļa. Ar vārdu "ieroči" apzīmē gan uzbrukuma, gan aizsardzības apbruņojumu kopumā. Ieroču pamatgrupu iedala tuvcīņas ieročos un tālcīņas ieročos.
Dzelzs laikmeta sākumā (mūsu ēras sākumā) Latvijas teritorijā dzīvoja baltu ciltis: zemgaļu, kuršu, latgaļu un sēļu priekšteči. Latvijas ziemeļu daļā dzīvoja Baltijas somi – lībiešu priekšteči. Šajā laikā viņi apguva dzelzs ieguvi no vietējās purva rūdas (blīvā limonīta) un sāka izgatavot gan darbarīkus, gan ieročus no šī jaunā un izturīgā materiāla.
6. – 9. gs. pieaugot sabiedrības bagātībai, palielinājās gan iekšējās, gan ārējās sadursmes. Šis bija nemiera pilns laiks – Eiropā notika samērā jūtama tautu pārvietošanās un tā ietekmēja arī Latvijas teritoriju.
9. – 12. gs. Baltiju skāra arī slaveno ziemeļu jūrasbraucēju sirotāju un tirgotāju –vikingu – aktivitātes.
12. – 13. gs. lielākās sadursmes notika ar vācu, krievu un dāņu iebrucējiem, turpinājās arī savstarpējie sirojumu kari ar lietuviešiem un igauņiem.
Lai izdzīvotu šajos apstākļos, katram vīrietim bija jāmācās aizstāvēt gan sevi, gan savu ģimeni. Tādēļ jau no mazotnes zēni apguva dažādu ieroču lietošanas prasmes, mācījās jāt ar zirgu. Arī vietējie amatnieki centās neatpalikt no Rietumeiropas un Krievzemes kolēģiem; uzlabojās ieroču kvalitāte un ieviesās visā Eiropā izplatītie ieroču tipi.…