Mūsdienu pasaulē ļoti lielu vietu ieņem mūzika. Savukārt, to veido dažnedažādi stili un to sajaukumi, kuru nosaukumus mēs ne vienmēr varam nosaukt, bet tikai apjaušam to eksistenci. Viens no tiem ir džezs.
Šī mūzika ir unikāla ar to, ka, lai to spēlētu, mūziķim ir jābūt ļoti virtuozam un perfekti, un nekļūdīgi jāpārvalda savs instruments, jāieliek kārtīga „porcija” emociju savā daiļradē un jāprot darboties gan kā solistam, gan kā pavadošajam instrumentam.
Džezs, manā skatījumā, ir ievērojams ar to, ka Latvijā šis mūzikas stils vēl joprojām ir dzimšanas stadijā un Padomju Savienības propaganda ir dziļi vēl vidējās paaudzes domāšanā, tādējādi sabojājot arī mūsdienu jauniešu uzskatus, ka džezs ir tikai bāru, klubiņu mūzika un nekas tāds, kas būtu ievērības cienīgs.
DŽEZA AIZSĀKUMI UN TĀ VEIDOŠANĀS
Šīs mūzikas attīstības pirmsākumiem nevar izsekot ar ierakstu palīdzību, kā tas ir iespējams ar rokenrola vēsturi, jo pirmais džeza ieraksts ir tapis tikai (jau) 1917. gadā, bet pats mūzikas virziens jau ir sācis veidoties pirms šī notikuma. Par tā pirmsākumiem informācija ir iegūstama galvenokārt no etnomuzikologu vēlāku ekspedīciju ierakstiem, antropologiem, vēsturnieku aprakstiem. Nozīmīgas šajā ziņā ir Džona un Alana Lomaksu1 30. gadu ekspedīcijas, kas, kaut arī ļoti sliktas kvalitātes ierakstos, tomēr ir viens no nozīmīgākajiem materiāliem par laiku, kurā formējās vēlākās džezā izmantotās struktūras. (Garūta 1)…