Ir vismaz divi veidi, kā var rakstīt par džezu. Ja pārlapo visdažādākās džeza vēstures un teorijas grāmatas, redzams, ka nozīmīgu vietu līdzās mūzikas stila attīstības vēsturiskiem kopsavilkumiem ieņem mūziķu dzīvesstāsti. Džeza mūzikā personības aspekts, pateicoties specifiskām šī stila iezīmēm, allaž ir bijis daudz ciešāk saistīts ar mūzikas izpratni, nekā tas ir Rietumu klasiskās mūzikas kultūras tradīcijā. Džeza izpratnei krietni tuvāks bieži vien ir vēstījums, nevis teorija.
Otrs ļoti parocīgs aspekts, kā ieskatīties džeza vēsturē, ir tā stilu evolūcijas izpēte. Bez verdzības, rasisma un nabadzības 19. un 20. gadsimtu mijā ASV blūzs neskanētu tā, kā tas skanēja savos klasiskajos 20. gadu ziedu laikos. Bez starpkaru perioda noskaņojuma nebūtu svinga utt.
Džezs ir mūzikas veids, kas radies ASV 20. gs. sākumā afroamerikāņu un Eiropas mūzikas konfrontācijas rezultātā. Džeza mūzikā izmantotā instrumentācija, melodija un harmonija, galvenokārt nāk no Rietumu muzikālās tradīcijas, turpretim ritms, frāzējums un skaņas veidošanas kultūra sakņojas afrikāņu un afroamerikāņu mūzikas koncepcijā.
Būtiskākais, kas džezu atšķir no Eiropas akadēmiskās mūzikas tradīcijas, ir izpildītāja, nevis komponista vadošā loma. Šeit komponists, aranžētājs un izpildītājs visbiežāk ir viena un tā pati persona, jo improvizācija kā īsākais ceļš no idejas līdz skaņai ir viens no svarīgākajiem džeza elementiem.
Tā kā pirmais džeza ieraksts tapis vien 1917. gadā, bet džezs tomēr dzimis pirms pirmā skaņuplašu atskaņotāja, šīs mūzikas attīstības pirmsākumiem nevar izsekot ar ierakstu palīdzību. Minētajā gadā iznākusī skaņuplate „Original Dixieland Jass Band” bija pirmais medijs, no kā visa Amerika uzzināja par džezu. …
