Kad beidzās karš pret Napoleonu I, Krievijas impērijā ietilpstošās Baltijas guberņas – Igaunija, Vidzeme un Kurzeme – pretēji dažu Krievijas valdnieku pūliņiem joprojām saglabāja savu politiski tiesisko autonomiju. Vietējie iedzīvotāji – igauņi un latviešu zemnieki – joprojām bija dzimtcilvēki bez jebkādām tiesībām. 1804. gadā pieņemtie Vidzemes zemnieku likumi nebija atrisinājuši pastāvošās problēmas, un iekšējā sociālā spriedze starp zemniekiem un muižniekiem nebija mazinājusies.
Igaunijas muižniecība jau 1810. gadā bija izstrādājusi likumprojektu, kas paredzēja zemnieku atbrīvošana bez zemes. Vidzemes un Kurzemes guberņu muižniecība vēl kavējās ar savu brīvlaišanas projektu izstrādi. Pēc uzvaras pār Napoleonu I Aleksandrs I 1816. gadā 23. maijā apstiprināja Igaunijas guberņai projektu, ar kuru zemnieki ieguva personīgo brīvību, bet visa zeme nonāca muižnieku īpašumā.
1817. gada 25. augustā cars bija apstiprinājis likumu par Kurzemes zemnieku atbrīvošanu no dzimtbūšanas. Šis likums galvenos vilcienos noteica Kurzemes zemnieku stāvokli līdz pat 1860. gadiem, likuma pantos tika paredzēti visi zemnieku darbi un klaušas, kas jāizpilda pārejas periodā.
1819. g. 26. martā ķeizars apstiprināja dzimtbūšanas atcelšanas likumu arī Vidzemes zemniekiem.
Kurzemes un Vidzemes zemnieku galvenais ieguvums bija personas brīvība, bet zeme tika pasludināta par muižnieka īpašumu. Tomēr perspektīvā šie likumi deva iespēju veidot sabiedrību, kuras pamatā bija ar likumu noteikta indivīda brīvība un brīva vienošanās darba izvēlē un noteikumos.
Atbrīvošana notika pakāpeniski, un Kurzemē tā notika 14 gadu. Brīvlaišana notika vairākos paņēmienos vispirms saimniekus, saimnieka kalpus, muižas ļaudis, bet katru grupu dala 8 sekcijās un tad no katras atbrīvo un pāriet pārejas stāvoklī.…
