Biogrāfija un nozīmīgākie darbi
Janovskis Gunars Anatolijs dzimis 1916. gada 8. februārī Helsinkos, Somijā un miris 2000. gada 27. aprīlī Krīkā, Lielbritānijā un apbedīts 2000. gada 9. septembrī Raiņa kapos Rīgā. Dzimis tālbraucēja kapteiņa ģimenē, kas 1919. gadā pārcēlusies uz Liepāju, bet 1921. gadā - uz Rīgu. Janovskis ir beidzis Rīgas 1. valts ģimnāziju, līdz 1938. gadam studējis klasisko filoloģijuLatvijas Universitātē. Viņa pirmā publikācija ir tēlojums ar nosaukumu „Piezīmes ceļojot” ar pseidonīmu Gunars Salna laikrakstam „Studentu Dzīve” 1938. gada 28. septembrī. No 1935.- 1938. gadam strādājis Valstspapīru spiestuvē, bet pēctam par darbvedi un grāmatvedi. No 1941-44. strādāja par tulku Jēkabpils apriņķa pārvaldē. 1944. gadā emigrē uz vāciju. Tur viņš studē Bonnas Universitātē līdz 1947. gadam. Bet tad 1947. gadā Janovskis izceļo uz Angliju un strādā tur ķieģeļnīcā. No 1952. gada līdz 1984. dzīvo kaiju mājās Notngemas tuvumā, kur sākotnēji strādājis par fermeri, bet vēlāk pievērsies galvenokārt literatūras darbam. Mūža beigās dzīvo veco ļaužu mītnē Straumēnos, pēc tam Krīkā, Northemptonšīrā.
Viņa pirmā grāmata ir izdota 1963. gadā, tas ir romāns ar nosaukumu „Sõla”. Šajā un arī citos darbos – laikmeta impresijā romānā „Bez ceļa ” (1965), romānā „Pie Tornas” , „Pār Trentu kāpj migla” (abiem darbiem 1966. gadā piešķirta Kultūras fonda godalga), „Pēc pastardienas” (1968), „Balsis iz tumsas” (1972) pievērsies latviešu leģionāru traģiskajam liktenim kara un svešuma ceļos. Latviešu sabiedrības dzīve Anglijā tēlota noveļu krājumā „Svešumā”, kas tapis 1966. gadā, romānā „Kur gaiļi nedzied” (1974), „Un kas par to” (1978), „Novakare” (1980), arī nedaudz stāstu krājumā „Kur sunim vieta” (1978). Romanos „Uz neatgriešanos” (1973. gadā saņēmis K. Gopera fonda balvu 1974), „Kaijas kliedz vētru” (1977), „Ines” (1982), pa daļai romāns „Cilvēks, kas gribēja vairāk” (periodikā no 1983-84, gramata 1987. gadā kopā ar Laimu kalniņu), novelē „Ļaudis pie jūras” (1987), romānā „Pilsēta pie upes” (1992) rarbība risinās galvenokārt 20.- 30. gadu Latvijā. Janovskis sarakstījis arī romānus „Ēnu menuets”, „Dziesma mežam” (abi 1969. gadā), Rolands (1971), „Purvā” (1981), „Helmī” (1988), stāstu krājumumus „Smiekliņam” (1967), „Ieklausies naktī” (1975), „Gunars janovskis stāsta” (1985), noveļu krājums „Nelūgtos ciemos” (1970), dzejoļu krājumus „Paskaties kļavā” (1974), „Vai ilgi vēl” (1989, abi kopā ar I. Gulbiņu), viencēlienu „Liftā”.
…
