NOBEIGUMS
Pirms darba iesākšanas autors neko nezināja par vecticības vēsturi. Kā viens no jaunās paaudzes vecticībnieku ģimenēs dzimušajiem, autors uzskata, ka tādu viņa laikabiedru ir daudz, ga, gan arī tādēļ, ka mūsdienu Latvijas izglītības sistēmā vecticībai netiek pievērsta uzmanība un tā dēļ daudzi krievu vecticībnieku bērni, kuru senči dzīvo Latvijā jau vairāk par 200 gadu, ir atstāti praktiski bez savas tautas vēsturiskās atmiņas.
Šī darba formāts neļāva pilnībā atklāt tik plašu tēmu, kā vecticībnieku dzimtu ģenealoģija, jo bez informācijas par pašu vecticību šim darbam trūktu sākuma daļas. Šajā darbā autors sniedz tikai īsu hronoloģisku savas dzimtas vēstures ierakstu, kā atrastās informācijas izklāsta un atmiņu analīzes apkopojuma piemēru, kā arī dzimtas koka un intervijas piemēru. Darbā sniegtā informācija varētu būt labs sākuma punkts jaunajai vecticībnieku paaudzei, arī savas dzimtas pētniecības sākšanai. Autors turpinās gan savas dzimtas dziļāku izpēti, gan arī vecticības, kā savas etnokonfesionālās kopības pētniecību. Vecticībnieku dzimtas bija plašas, tāpēc tās atzaru izpēte prasa vairāku gadu nopietna darba.
Šī darba praktiskā nozīme ir tā apkopojošā un uz ģenealoģijas pētīšanu mudinošā daba. Strādājot pie šī darba, autors ir vairāk izpratis ģenealoģijas svarīgumu kā vienu no tautas vēsturiskās atmiņas glabātājas, ir atklājis, ka kaut arī vecticībnieki ir dzīvojuši noslēgti, tomēr viņi nav atteikušies no kontaktiem ar latviešiem. Viņi šos gadu simtus ir sadzīvojuši draudzīgi, bez konfliktiem. Pomoras vecticībnieki, kontaktējoties un dzīvojot jauktos ciemos ar latgaļiem, bijuši iecietīgāki un atvērtāki nekā feodosijevcu virziena pārstāvji. Kas attiecas uz pašu vecticībnieku dzimtu pētniecību, tad daudzām no tām šodien vairs nevar noskaidrot konkrētu izceļošanas vietu. Bet tieši tāpēc daudzu vecticībnieku dzimtu vēsture ir dziļi iesakņojusies Latvijas zemē. Kas ir pozitīvs iemesls tās pētīt ne tikai vecticībnieku kultūras kontekstā, bet gan pašas Latvijas vēstures kontekstā.
21. gadsimts ir globalizācijas un digitalizācijas laikmets. Starp valstīm zūd robežas un daudzus miljardus cilvēku uz mūsu planētas vairs vieno nevis kultūra vai reliģija, piederība kādai tautai vai valstij, bet gan paterētāj sabiedrības ideāli. Sabiedrība kļūst kosmopolītiska. Cīnoties par izdzīvošanu, cilvēks reti pievērš savu uzmanību garīgām lietām. Diemžēl Rietumu civilizācijas izglītības sistēma pievērš uzmanību cilvēka garīgo īpašību veidošanai reti, tādā veidā sabiedrībā kultivējas egoisms, krīt sabiedrības morālās un ētiskās vērtības, zūd cilvēcība.
Mūsdienu vecticība diemžēl izmirst. Diemžēl daudziem tūkstošu vecticībniekiem šī ticība paliek tikai kā ārējais rituāls, kristības, bēres un arī baznīcas svētki ir vienīgais, kas pietur cilvēkus pie pārmantotās tradīcijas. Kaut arī vecticības garīgie tēvi cīnās par garīgo izglītošanu, reti kurš vairs pārzina svētos rakstus, jo tie ir senslāvu valodā. Svētdienas skolu trūkums un padomju laika apziņas pārpalikumi cilvēkiem liedz piekopt šo reliģisko tradīciju pilnībā. Reti kurš pieturās pie gavēņiem, ikdienas lūgšanām. Liela problēma ir bezdarbs un pārmērīga alkohola lietošana, kas vecticībai ir paradokss, jo tieši ar savu askētisko dzīvesveidu un darba tikumu vecticībnieki bija slaveni. Par laimi, pētnieki, zinātnieki un entuziasti turpina pētīt un saglabāt vecticībnieku kultūru, taču vēsturiskā gaitā vecticībnieki vienmēr bija pavērsti ar skatu uz pagātni. 21. gs. iezīmes un globalizācijas tendences liek viņiem padomāt arī par savu nākotni.
…
