Sievietes un algotais darbs
Pagājušā gadsimta pusē ir notikušas ievērojamas izmaiņas attiecībā uz sieviešu un vīriešu nodarbinātību. Pēckara ēra (labklājības valsts sākuma) bija pilnas nodarbinātības laiks vīriešiem. No vīriešiem tika gaidīts, ka viņi būs piesaistīti darba tirgum. Laulības „slogs”, kas sievietes izslēdza no darba tirgus, samazinājās kara laikā un pēc tam izzuda pavisam, un tās sievietēm bija ļoti lielas un nozīmīgas izmaiņas. Taču laulība un mātes stāvoklis, kā arī atkarība no vīriešu ienākumiem joprojām tika skatītas kā alternatīvas apmaksātajam darbam. Viena no dramatiskākajām izmaiņām industriālajās sabiedrībās pēckara gados ir bijusi intensitāte, kādā pieaugusi sieviešu iesaistīšanās apmaksātā darba tirgū. Eiropā un Ziemeļamerikā ļoti strauji pieauga strādājošo sieviešu skaits. Lielākā daļa Apvienotās Karalistes sieviešu vecumā no 16 līdz 60 gadiem ir nodarbinātas apmaksātā darba tirgū, kur tās pavada lielāko daļu sava pieaugušā cilvēka mūžu. Visvairāk pieaugusi piesaiste darba tirgū tieši to sieviešu vidū, kuras ir jaunas un audzina mazus bērnus. Precētām sievietēm iesaistoties darba tirgū, tipiskais dzīves cikls ir izmainījies. Šķiet, ka viss, kas attiecas uz sievieti darba tirgū, ir mainījies – sievietēm ir pieeja darba tirgum, iespēja apvienot strādāšanu ar bērnu audzināšanu, tiesības iegūt atbilstošu darba samaksu u.tml., taču ir lietas, kas nav mainījušās: atšķirti darba modeļi, kas nošķir sievietes no labāk apmaksātiem darbiem, darbs uz pusslodzi, sievietes kā nekvalificēts darbaspēks, kā arī autoritātes un kontroles modelis, kas darbu padara par sievietes pakļaušanos vīrietim. Segregācija tiek identificēta kā galvenā stratēģija, ko izmanto vīrieši – darba devēji pret sieviešu konkurenci darba tirgū. Segregācija joprojām sašaurina un ierobežo sieviešu spējas konkurēt darbā, kā arī sarežģī vienādu iespēju leģislācijas realizāciju. [1]
…
