Dzimumu sociālā nevienlīdzība

7.2. FEMINISMS

Feminisms jebšu sieviešu emancipācija ir atbrīvošanās no atkarības, pakļautības, kā arī aizspriedumiem. Šo uzskatu pauž ne tikai sieviešu kustība, bet arī kultūras teorija.
Lai gan vēsturē bijušas vairākas “daiļā dzimuma” pārstāves, kuras iestājušās par sava dzimuma tiesībām (piemēram, Kristīne de Pizāna un Margarita de Navara), 20.gs. bija uzplaukuma laiks, kurā sievietes kā vēl nekad iestājās par savām tiesībām. To 19.gs. 40.gadu beigās aizsāka Elizabetes Kenedijas Stantonas vadīta sufražistu kustība.
Tika izstrādāta Senekas ūdenskrituma deklarācijam kurā vērsās pret politisko beztiesību un vīriešu privilēģijām. 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā ASV, Lielbritānijā, u.c. valstīs sāka darbories politiska kustība par vēlēšanu piešķiršanu sievietēm, kas bija pirmais feminisma vilnis. Šī manifestācija turpinājās līdz Pirmajam pasaules karam, savu kulmināciju sasniedzot 1913., 1914.gadā. Sufražistu cīņa par sava dzimuma tiesībām gūst panākumus pēc Pirmā pasaules kara..
Par spīti tam, ka nevienlīdzība joprojām pastāv un ir aktuāla problēma, feministu kustība ir panākusi gan sociālu, gan politisku ietekmi pār sabiedrību. Ir iekustināti procesi, kas aktualizē dzimumu diskrimināciju, kā arī dzimumu sociālo nevienlīdzību. Kā minēts jau iepriekš, tiek izstrādāti plāni to mazināšanai.
…