Dzintars ( lietuviski gintaras), klasisks organisko savienojumu minerāls, skujkoku sveķu izraktenis, galvenokārt paleogēna periodā. Dažkārt termins “Dzintars” tiek nepamatoti lietots attiecībā uz visiem sveķu izrakteņiem melneogēna periodā, kuriem ir līdzīgas ārējās pazīmes, bet atšķiras no Dzintara pēc ķīmiskās uzbūves. [1;712]
No ārpuses Dzintars parasti ir pārklāts ar biezu, pelēku, necaurspīdīgu vai brūnu slāni, oksidācijas produktu. Dzintara krāsa- reti ūdens caurspīdīga, piena balta, sarkanbrūna (oksidējies dzintars), parasti dzeltena, ļoti reti skatoties pret gaismu zils vai zaļš. Dzintars ir caurspīdīgs vai dūmakains, atkarībā no piemaisījumiem izšķir: puscaurspīdīgo dūmakaino Dzintaru, bastarda (caurspīdīgs šaurās joslās), kaula un piena (necaurspīdīgā). Viena daļa dzintara satur tā sauktos inklūzus- kukaiņus vai augu paliekas ietvertas Dzintarā. Dzintars dod specifisku infrasarkano staru spektru, kas ļauj viennozīmīgi atšķirt to no citiem ārēji līdzīgiem Dzintarveidīgiem sveķu izrakteņiem. Dzintars labi padodas mehāniskai apstrādei (izņemot poraino Dzintaru). Lūzuma vietas tam ir maigi iedobtas, retāk plakanas, bet porainajam Dzintaram- nelīdzenas. Dzintaru uzkarsējot tas kūst sadaloties pie temperatūras 300-340°C. Bez gaisa piekļūšanas 140 °C tas kļūst mīksts, pie tam mazākie gabali viegli veido lielus blokus. Presētais Dzintars, kā arī necaurspīdīgais Dzintars lielā karstumā kļūst caurspīdīgs. Dzintaram piemīt dielektriskas īpašības. Dzintars veidojas specifiskā fosilizācijas procesā sveķim pārakmeņojoties. Galvenais priekšnoteikums- ilgstoša sveķa oksidācija augsnē un turpmākie
pārveidošanās procesi jūrā, lagūnā un deltā ar zemu sārmu un oksidācijas vidi. Galvenā Dzintara atradnes atrodas Baltijas jūras piekrastē, dažas atradnes sastopamas Kijevas apkaimē, upes Pripjat baseinā, Baltkrievijā, Ukraina, Vācijā, Dānijā, Zviedrijā u.c. valstīs. Lielākās pasaulē rūpnieciskās Dzintara atradnes ir Primorskoje, Kaļiņingradas apgabalā.…