Kā zināms viduslaiki, visā Eiropā, iezīmējās, kā tumšais laikmets. Tas bija laiks, kad valdīja bailes, kad cilvēks sevi uzskatīja par grēcīgu un nederīgu Dieva valstībai. Tie bija gadi, kad cilvēki pilnā nopietnība gaidīja pastaro tiesu un bija pārliecināti, ka drīzā laikā tā nāks. Neskatoties uz slikto dzīves līmeni tie bija gatavi darīt visu un jebko lai izvairītos no mūžīgajām elles liesmām.
Šo laiku veiksmīgi izmantoja ari baznīca, kura ieguva milzu bagātības, atņemot tās neizglītotajai tautai. To panāca ar baznīcas nodevu palīdzību, kā arī ar citiem iekasēšanas veidiem (indulģencēm) attiecīgi pretī dodot grēku atlaišanu un cerību uz svētlaimīgu dzīvi Dieva valstībā.
Pirms uzsākt sarunu par viduslaiku dzīvi reformācijas laikmetā, es vēlētos īsi ieskicēt galvenos notikumus, kuri bija saistoši gan tagadējai Latvijai, gan Eiropai kopumā.
Diezgan būtisku informāciju par Baltijas tautu kristianizācijas procesiem mēs varam uzzināt no Indriķa hronikas. Pats Indriķis bija bīskapa Alberta karadienestā un spriežot pēc hronikas satura, var secināt, ka tās autors ir bijis misionārs, kas piedalījās pagānu kristīšanas procesā. Pats Indriķis ir labi izglītots, pārzin Bībeli (hronikā tiek apvienoti dziedājumu izvilkumi no Bībeles) un atsauces uz svēto mocekļu dzīves aprakstiem. Hronikā tiek atainota šīs (pagāniskās) teritorijas kristianizācija – sākot no Daugavas lejteces, Sēlija, Vidzeme, beidzot ar Igauniju. …