Pēc Otrā pasaules kara Rietumos lielu nozīmi ieņem eksistenciālismis. Tas izpaudās kā sava veida atbilde uz kara radītajām šausmām, ciešanām.
Vārds “ex – ist” burtiski nozīmē “būt ārpusē, pret”, un eksistenciālisma filozofi ir pievērsušies tam, kā atsevišķs cilvēks “stāv ārpusē” pret pasauli, pret sabiedrību, pret institūcijām un noteiktiem domāšanas veidiem. Eksistenciālisms pirmām kārtām ir subjektīva filozofija, tai interesē “es” un tas, kā šis “es” dzīvo. Šī iemesla dēļ eksistenciālisms atstājis milzīgu iespaidu uz literatūru.
Eksistenciālisti uzskata, ka nepastāv visparpieņemti morāles likumi. Cilvēkiem ir izvēles brīvība, kādiem būt un ko darīt. Eksistenciālistu darbos bieži sastopami tādi būtiski jēdzieni kā: brīvība, individualitāte, atbildība izvēle.
Eksistenciālismis skata cilveku no viņa rīcības viedokla, cilvēka dzīves vērtību nerada ārējie faktori, bet paša cilvēka vērtējums.
Neskatoties uz savu drūmo, pesimistisko nostāju eksistencialisma filosofija dažos aspektos ir optimistiska – cilvēks pats ir savas butības noteicējs, pats sevis glabējs. Tajā pašā laikā eksistenciālismis atbrīvo cilveku no ilūzijām un cerībām, ka brīvība ir ārēji iegūstama, nevis izriet no paša cilvēka.…