Deviņdesmito gadu sākumā Latvijas ekonomika pārdzīvoja dziļu krīzi un strauju iekšzemes kopprodukta (IKP) kritumu, sistemātisko pārmaiņu šoku un augstu inflācijas līmeni. Tāpēc strauji pasliktinājās gan valsts kopējie labklājības rādītāji, gan mājsaimniecību un indivīdu ienākumu līmenis. Augstā inflācija un banku krīze radīja dziļu negatīvu ietekmi uz iedzīvotāju ietaupījumiem un praktiski atstāja lielāko mājsaimniecību daļu bez uzkrājumiem.politisko un ekonomisko attiecību izmaiņu iespaidā tika veiktas kardinālas reformas valsts ekonomiskajā sistēmā, kas noteica jaunas nozaru struktūras izveidi un pārorientāciju uz jauniem tirgiem. Likumsakarīgi radās nepieciešamība pārspecializēties un liela iedzīvotāju daļa palika bez darba. Tas šiem iedzīvotājiem bija šoks – gan materiāls, gan psiholoģisks, un viņi bija spiesti saskarties ar līdz šim nepazīstamu problēmu – bezdarbu, kā arī nepieciešamību pašiem pieņemt būtiskus lēmumus par savu likteni. Lai arī ekonomisko reformu process un valsts ekonomiskais progress gadsimtu mijā vērtējams visnotaļ pozitvi, būtiska iedzīvotāju daļa vēl cieš no deviņdesmito gadu sākuma ekonomiskās krīzes sekām. [3. 8.lpp.]
Tā kā ir augsts nabadzības un nevienlīdzības līmenis un Latvijā šī problēma ir ļoti izplatīta, daudzu iedzīvotāju stāvoklis ir tuvu kritiskam. Augstās nabadzības dēļ strauji samazinās dzimstība, bet palielinās mirstība.straujās pārmaiņas ekonomiskajā situācijā gan valsts, gan mājsaimniecību līmenī atstājušas negatīvu iespaidu uz dzimstības līmeni. Nepietiekams materiālais nodrošinājums, bailes no bezdarba vai trūkuma nākotnē un situācijas neprognozējamība vispār izraisījusi tādu situāciju, ka dzimstība strauji kritusies. [3. 10.lpp]
Šā gada laikā patēriņa cenas kāpušas par 7,3 %. Visvairāk cenas pieaugušas pārtikas precēm, medikamentiem un komunālajiem maksājumiem. Kaut gan tieši šīs precs ir tās, kas cilvēkam ir pirmās nepieciešamības. Tiešī šīm precēm vajadzētu būt lētākām, tad arī nabadzības līmenis nebūtu ik augsts. Valdība it kā domā par valsts labklājību, taču tā vietā, lai realizētu kaut daļu no solījumiem, valdības vīri cilvēku labā nedara neko. Paceļot cenas šīm precēm un pakalpojumiem, uzskatu, ka tā ir tīša nabadzības procenta palielināšana.
Pēc Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības aplēsēm minimālo algu Latvijā saņem ap 30% strādājošo. (Šis lielais skaitlis gan rada aizdomas, ka nav būtiski mazinājusies algu maksāšana aploksnēs.) 80 lati mēnesī, kas patlaban ir jebkura Latvijas strādnieka tiesības, naudas ziņā gan ir mazākā summa no visām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Sešas no tām atļaujas saviem strādājošo maksāt minimālo algu pat vairāk nekā tūkstoš eiro, kas tuvojas tūkstoš latiem. Vismaz Igaunija un Lietuva nav daudz atkāpušās no Latvijas, kaut arī apdzinušas mūs. Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība uzstāj, ka Latvijā minimālā alga jāpalielina vismaz līdz 90 latiem, lai kaut cik mazinātu iespējamo sāpīgo inflācijas triecienu, jo iztikas minimums neizbēgami pietuvojies simt latiem. [5. ceturtdiena, 6.janvāris]…
