Saule atspīd pār uzkalniņu, un klusumā bērzu lapas šķind. Vējš runājas. Bērzi un egles arī savā starpā runājas. Egles runā lēnām. Vairāk par visādām bēdām.
Tās stāsta, ka visskumjākais dzīvē nebūt nav miršana, bet neprasme patiesi dzīvot, kamēr esam dzīvi. Patiesi dzīvot nenozīmē darīt lietas, kuras nekad agrāk neesi darījis, tas nenozīmē, ka katra diena jānodzīvo tā, it kā tā būtu pēdējā. Patiesi dzīvojot visa sava uzmanība ir jāvelta lietām, kurām patiešām ir nozīme.
Eduks, tāpat kā daudzi jauni cilvēki, dzīves jēgu atklāja tikai brīdī, kad nāve jau pie durvīm klauvēja. Tad sastopoties ar savu mirstības faktu, viņā radās atklāsme par dzīves dziļāko nozīmi un sapratne par visu, kā viņam bija trūcis. Viegla uzdzīve un līksmība mijās ar sērīgām domām par miršanu un nerimstošām alkām pēc mīlestības. …