Kā saprast dzīvi? Vai lai to saprotam tikai kā spītīgu straumi, kas savā gaitā neapturama, nepārveidojama, nepalielināma un nepasteidzināma? Apzinoties esamības mirkli un tam veltot savu uzmanību, to glābjam no izzūdamības? Šāda mirkļu ķeršana ir nepārtraukta to zaudēšana. Tas mirklis, ko gaidām, jau pagriež muguru, lai steigtos projām. Gaidām nākošo mirkli, bet tas tikpat ātri kā iepriekšējais aizsteidzas.
Visām lietām piemīt pārejoša nozīme. Viss it kā steidzas garām. Izbrīnā noskatāmies nevaldāmajā skrejā. Viss paiet, viss izzūd, viss iznīkst. No šī viedokļa tuvojoties dzīvei, cilvēku redzam tās straumē ierautu un tās likumam pakļautu. Šī mūžīgā dzīves bēgšana nogurdina un drūmi noraugāmies sevī: kāda gan jēga, kāds gan pamatojums ir esamībai? Apkārtnē, kurā dzīvojam, nevaram saprast un izdibināt parādību pirmcēloņus. Vienīgi varam vērot un krāt atziņas par saviem novērojumiem.
Cilvēks ir skatītāja būtne. Skats modina apziņu un domām, norāda noteiktu virzienu. Pirmseņči vispirms skatījās un tikai pēc tam domāja. Skatīšana ir bijusi ne tikai eksistences, bet arī reliģijas, dzejas, zinātnes un mākslas pamats. Skatīšanā uztvertā pasaule cilvēkā radīja izbrīnu, un izbrīns cilvēku pamodināja pētīt redzētā būtību un tā tiešos sakarus ar pašu skatītāju. Ja skats kļūst truls, kļūst trula arī dzīves ainava.
Katrs cilvēks dzīvē ieņem savu vietu. Ieņemot savu vietu, cilvēks ne tikai parāda, bet arī pierāda, kas viņš ir. Diezgan pareizi varam spriest par cilvēka nozīmi, ja ir zināms, kādu vietu tas ieņem pasaulē.
Dzīve nav tā, kas apmierina vai neapmierina, bet gan cilvēka ieņemtā vieta. Dzīve nav saprotama bez cilvēkiem un lietām, tādēļ veltījot uzmanību cilvēkiem un lietām, veltam uzmanību pašai dzīvei.
Dzīve atklājas tikai tam, kas ievēro savu pareizo vietu pasaulē. Cik pareizu vietu pasaulē ieņemam, tik pat pareizu dzīvi atklājam. Cilvēki un lietas, pasaulē ieņemot savas vietas un radot savstarpējas attiecības, rada to dīvaino plūsmu, ko sauc par dzīvi.…
