Katram cilvēkam ir sava dzīves pieredze. Ne katrs cilvēks vēlas runāt par savu pagātni, taču rakstniece Andra Manfelde nebaidās atklāt savas dzīves pozitīvās un negatīvās parādības stāstā „Adata”. Grāmatai ir 3 daļas, un katra no tām spēj aizkustināt. Īpaši spilgti tiek tēloti notikumi par turpmāko dzīvi pēc liktenīgā pavērsiena. Savu 16.dzimšanas dienu viņa atzīmējusi, vēnā ielaižot krietnu devu narkotiku. Trīsdesmit gados viņa par to raksta savā grāmatā un atzīst, ka pusaudzes gados jutusies ļoti pieaugusi, nopietna un prasīga. Pēc 4 gadu narkotiskās atkarības Andrai tomēr izdodas izķepuroties un ar grāmatā aprakstītajiem notikumiem nodot savu pieredzi lasītājam.
Autore Andra Manfelde ir dzimusi 1973. gadā. Viņa atceras bērnības un pusaudzes gadu notikumus: „Nebeidzami garas rindas, ja ne pēc sviesta, tad desas. Vienreiz nedēļā uz mūsu mazpilsētu atved saldējumu.” Tas ir padomju laiks. Meitenes ģimenei klājas ļoti grūti, arī pati Andra jūtas nomākta un nesaprasta. Viņas patēvs kā raksta pati autore ir „hronisks” alkoholiķis. Meitenes personīgo pārdzīvojumu jūgs neļauj just prieku dzīvē: „Trīspadsmit gados sāku smēķēt. Tas bija vienīgais prieks garlaicīgo stundu starpbrīžos.” Pusaudze sāk interesēties par dzīves norisēm, kas viņu ļoti iespaido. Ģimenē netiek pievērsta uzmanība meitenes audzināšanai, līdz ar to viņas uztverē rodas pavisam cits dzīves modelis. Smēķēšana. Domas par bēgšanu no mājām. Tas negatīvi iespaido meitenes turpmāko dzīvi. Protams, ja ģimenē valdītu miers, saticība un mīlestība, tad Andras uzskatu sistēma būtu pavisam savādāka. Viņa nonāk nelabvēlīgā vidē, kur apkārtējiem ir cits dzīvesveids, tā ir smēķēšana, alkohola lietošana, arī narkotikas. Andra iepazīst pirmo mīlestību. Viņa ir iemīlējusies kādā puisī vārdā Armands. Skolas eksāmeni, baltās blūzes, runas, diplomi nesaista meitenes uzmanību. Arī iepazīšanās ar citiem cilvēkiem rosina Andru izvēlēties viņu dzīvesstilu.
Andra ir neziņā par savu turpmāko dzīvi, viņu māc šaubas, vai pašai ķepuroties vai arī meklēt atbalstu citu cilvēku vidū. Meitene uzsver savu sarūgtinājumu: „Manas dienas kļuvušas līdzīgas samīcītiem ķiršiem. Bez satura. Katra nākamā tukšāka.” Viņa cenšas atrast pamatu zem kājām, proti, ticību. Ticību sev un saviem spēkiem „jo kamēr domā, tikmēr dzīvo.”
…
