Viduslaiku cilvēka dzīves uztvere.
Viduslaiku cilvēku raksturo izteikta reliģiozitāte un īpatnēja pasaules uztvere. Abas šīs lietas ir savstarpēji saistītas, jo tieši ar reliģijas palīdzību tiek skaidrota apkārtējā vide. Cilvēks viduslaikos bija pilnīgi atkarīgs no dabas. Tā kā Eiropā tolaik dominēja meži, mežs cilvēkam deva gan kokmateriālu, gan pārtiku, gan arī lopbarību. Pret dabu cilvēkam vispār bija īpaša attieksme. No vienas puses tā tika uztverta pat kā naidīgs spēks, jo no mežonīgiem dzīvniekiem draudēja dzīvības briesmas, bet no laika apstākļiem bija atkarīga raža un līdz ar to arī izdzīvošana. No otras puses daba ir dieva radīta un visa sākums. Valda arī priekšstats par dabu kā cilvēka kalponi.
Ar dabu ir saistīta arī izpratne ar laiku. Vienkāršs cilvēks neskaitīja ne stundas, ne dienas un pat gadus ne. Cilvēki dzīvoja saskaņā ar dabas ritmu. Viņi dzīvoja tagadnei, bet par nākotni un pagātni neviens īpaši nedomāja. Laiks tika skaitīts klosteros, jo tur bija noteikti lūgšanu laiki un tur arī tika atzīmētas svētku dienas. Tā pulksteņi ilgu laiku bija tikai klosteros. Piemēram, smilšu pulksteņi parādījās tikai ap 14.gs., un tie varēja parādīt tikai ierobežotu laiku, kā dēļ tos sāka uztvert kā nāves simbolus.
Interesants priekšstats bija par kosmosu – tā centrs ir zeme. Šī zeme tika uzskatīta par niecīgu un mazu , jebkura zvaigzne ir lielāka par to. Zeme pati bija nekustīga, jo debesu hierarhijā tā atradās zemākajā pakāpē. Uzskatīja, ka pastāv vairākas debesis – vienas, tās, ko mēs redzam, tad trīs kristāla debesis un ugunīgās debesis. Ārpus pasaules ir bezgalīga telpa, kuru aizpilda Dievs, jo viņš ir bezgalīgs. Svarīgākais ir tas, ka cilvēks ticēja, ka viss uz šīs pasaules ir Dieva radīts un viss, kas notiek, ir dieva griba.
Šādu pasaules uzskatu ietekmēja dažādi faktori: pastāvīgie kari, neražas, trūkums, slimības – tas viss radīja nedrošības sajūtu. Lai izdzīvotu šādos apstākļos un izskaidrotu sev nesaprotamas lietas, cilvēki ticēja, ka pēc nāves viņiem ies labi, visur saskatīja dažādas zīmes un simbolus, ticēja, ka kāds viņus sargā – vārdu sakot ticēja brīnumiem.
…
