Biomedicīnas pētījumu jomā dzīvnieku ķermeņu daļu pētījumiem un to izmantošanai ir liela nozīme, tomēr jāievēro pamatprincipi un tiesību normas kuras nosaka dzīvnieku tiesību ievērošanu un aizsardzību, respektīvi izmēģinājumos iesaistīto dzīvnieku aizsardzību (piemēram: spīdzināšanas aizliegums, sugas kopuma aizsardzība), būtiski ir arī ētikas principu ievērošana. Ar vārdu “vivisekcija” sākotnēji apzīmēja dzīvu dzīvnieku ķermeņu sadalīšanu zinātniskos izmēģinājumos. Mūsdienās šim terminam ir plašāka nozīme: ar to saprotam jebkādus izmēģinājumus, kas var izraisīt sāpes, stresu vai kaitējumu dzīvam dzīvniekam un kas parasti tiek veikti laboratorijās. Daudzās valstīs, tostarp Latvijā, sāpju izraisīšana dzīvniekam bez pamatota iemesla ir pretlikumīga. Tomēr pastāv īpašs likums Par dzīvnieku aizsardzību zinātniskās procedūrās — tas pieņemts 1986. gadā, un saskaņā ar to zinātniekiem ir atļauts veikt izmēģinājumus ar dzīvniekiem, kas tiem var izraisīt sāpes. Šis likums pasargā zinātniekus no soda, kas citādā gadījumā viņiem tiktu piespriests par cietsirdību pret dzīvniekiem.
Bieži dzirdams apgalvojums, ka izmēģinājumi ar dzīvniekiem palīdz atklāt jaunus medikamentus, jo tajos tiek “pierādīts”, ka tie iedarbojas. Tas noved pie sarežģītā jautājuma: “vai tu drīzāk piekristu, ka tavu suni izmanto izmēģinājumā, kas vajadzīgs kāda svarīga medikamenta iegūšanai, vai arī ka tavs bērns mirst no kādas šausmīgas slimības?”. Šādi izmēģināšanas jautājums tiek pārlieku vienkāršots, lai neteiktu — pilnīgi sagrozīts, un šādam skatījumam arī trūkst zinātnisko pierādījumu.
Izmēģinājumus ar dzīvniekiem pētnieki veic, lai iegūtu lielāku pārliecību par medikamentu, ķīmisko vielu vai ideju, dzīvniekos novērojot līdzīgu reakciju kā cilvēkos. Atkarībā no izmēģinātās vielas, pārbaudītais iedarbības veids var būt blakusefekti (drošības pārbaudes) un/vai medikamenta faktiskā paredzētā iedarbība (efektivitāte). Tādējādi izmēģinājumiem ar dzīvniekiem būtu jāpalīdz noteikt, vai izmēģinājumi ar cilvēkiem būs gana droši un veiksmīgi.
