Džudo, kā dzīves filozofijas un fiziskās audzināšanas sistēma pirmoreiz tiek minēta 1882. gadā, kad viens no džiu-džitsu skolas studentiem Dzigoro Kano (1860-1938) radīja jaunu tuvcīņas veidu, kuru nosauca par džudo. Džudo cīņas priekštecis ir japāņu tuvcīņas māksla džiu-džitsu, Dzigoro Kanõ apvienoja vairākus džiu-džitsu novirzienus, paņemot no džiu-džitsu tehnikas visu labāko atmetot bīstamos paņēmienus. Profesors Dzigoro Kano visu mūžu veltīja džudo apmācīšanai, pilnveidošanai un popularizēšanai, tādējādi liekot pamatus mūsdienu džudo. Kanõ izveidoja skolu, ko atvēra Eisjodzī templī Tokijā. Skolas nosaukums – Kodokan. Šī skola ieguva lielu popularitāti. Kanõ filozofisko ideju dziļums, izraudzītais cēlsirdīgais mērķis – audzināt harmoniski attīstītu cilvēku, audzēkņu godprātīgā uzvedība – tas viss izsauca simpātijas parastajos cilvēkos. Šobrīd Kodokan apmeklējums ir katra džudista sapnis, jo var apgalvot ka Kodokan ir džudo Meka. No 1909. gada līdz pat mūža beigām Dzigoro Kano 30 savus mūža gadus veltīja Olimpiskajai kustībai kā Barona Pjēra De Kubertēna līdzgaitnieks un domu biedrs. Džudo ir pirmais Āzijas izcelsmes Olimpiskais sporta veids, tam ir internacionāla vēsture un tas ir populārākais no sporta cīņām. Saskaņā ar profesora Dzigoro Kano nostāju, džudo ietver cilvēka garīgo un fizisko īpašību attīstību, dažādu uzbrukuma un aizsardzības paņēmienu apmācību, audzināšanas procesu, kura mērķis ir pilnveidot cilvēku kā personību. Džudisti patiesi ciena un godina prof. Dzigoro Kano personību un panākumus sevis pilnveidošanas sistēmas attīstībā.
Džudo pirmsākumi praktiski ir pazuduši senatnes dūmakā. Japānu vēsturnieki nereti apgalvo, ka džudo Japānā ir bijis jau pirms kristus. Džudo būtības pamatos ir māka piekāpties parādīt to, ka maigums spēj ņemt virsroku. Tā ir spēja uzvarēt pretinieku nepielietojos rupju spēku.
Džudo pirmsākumi ir meklējami vienā no samuraju cīņas mākslām dzjūdzjucu (džiu-džitsu), kas tulkojumā nozīmē maigā māksla. Samuraju kārta 3 gadsimtus Japānā bija vadošā kārta.
Japānas vēsture ir interesanta tāpēc, ka tur vairākus gadsimtus līdzās pastāvēja vairākas atzītas reliģijas., reliģiski – filozofiskās sistēmas un samuraju kodeksi., kuru uzdevums bija turēt pakļautībā ne tikai militārā spēka pārstāvjus, bet arī tos audzināt un izglītot. Japāņu dvēselē pēdas atstājušas trīs reliģijas. …
