Džuzepe Verdi kā jau Itālijas mākslas patriots nevarēja noskatīties kā itāļu komponisti nevis attīsta savu nacionālo mākslu, bet iet Vāgnera un vāgnerisma pavadā un rada vājas operas, kurām nav un kurām nevar būt nākotn™es. Verdi interesējās par Vāgnera daiļradi un uzskatīja, ka viņš ir ļoti ievērojama un izcila personība. Bet viņš saprata arī, ka Vāgnera muzikālā drāma ir sveša itāļu nacionālās operas tradīcijām un, ka itāļu autori nevar un nedrīkst iet Vāgnera norādīto ceļu. Tādēļ Verdi, ārkārtīgi augstu vērtējot Vāgnera muzikālo ģēniju, uzsāka cīņu pret vāgnerismu itāļu operā.
Verdi sarakstījis divdesmit septiņas operas gandrīz sešdesmit gadu laikā — no 19. gadsimta 30. līdz 90. gadiem. Taču tas bija ne tikai liels daiļrades "stāžs", tie bija arī nepārtraukti arvien dziļākas muzikāli dramatiskas patiesības meklējumi, kur katrs ievērojams etaps bija itāļu operas dramaturģijas liels sasniegums. Verdi ir bijuši 3 daiļrades periodi - pirmo periodu vainago operas "Rigoleto" (1851) un "Traviata" (1853); otro periodu — "Aīda" (1871) un trešo periodu "Otello" (1887) un "Falstafs" (1893). Operas “Aīda” rašanās vēsture - 1869. gadā Ēģiptes valdnieks lūdza, lai Verdi uzraksta operu ar ēģiptiešu sižetu -ar šīs operas izrādi vajadzēja atzīmēt Suecas kanāla atklāšanas svinības. …
