19.gs. beigās un 20.gs. sākumā, neapšaubāmi, nozīmīgu vietu sabiedriskajā dzīvē ieņēma ebreji – tie jau 19.gs. bija kļuvuši par „ievērojamu garīgās, sociālās un nacionālās dzīves komponentu Latvijā.”1 19.gs. ebreju skaits tagadējās Latvijas teritorijā bija ievērojami palielinājies (piemēram, laika posmā no 1867.gada līdz 1881. gadam ebreju skaits pilsētās, Vidzemē un Rīgā, pieauga par 181,7%2), līdzi nesot arī „stipras urbanizācijas tendences ebreju vidū un ebreju ekonomisko pozīciju ievērojamu nostiprināšanos.”3 Tas saistāms ar vērienīgu tirdzniecības un rūpniecības uzplaukumu, kā arī ar cara Aleksandra II valdīšanas laiku, kura veikto ekonomisko un politisko pārmaiņu un labvēlīgās attieksmes dēļ, ebreju skaits palielinājās. Pēc Aleksandra II noslepkavošanas, labvēlīgo politiku nomainīja Aleksandra III gan politiski, gan ekonomiski antisemītiskie pasākumi.
Šajā laikā ebrejus par gluži vienotu organismu uzskatīt būtu grūti – ebreju dzīve Kurzemē, Latgalē un Rīgā bija atšķirīga; bija izveidojusies savdabīga reģionālā nošķirtība, kas lielā mērā ietekmēja šo reģionu kultūru. Kurzemes ebreji bija vairāk vācu valodas un kultūras ietekmē (mazākumā, bet bija sastopami arī poļu ebreji4), Latgales ebreji bija tipiski jidiša kultūras pārstāvji un Rīgā, līdz ar rusifikācijas politiku, parādījās arvien vairāk krieviski runājošo ebreju („krievu ebreji” Rīgā sāk parādīties 19.gs. 60.-80.g., kuri ieradās no Baltkrievijas – līdz tam Rīgā apmetās tikai vāciskotie Kurzemes ebreji5). Rīgas ebreji runāja trīs valodās – jidišā, krieviski un vāciski un, savā ziņā, pārstāvēja trīs dažādas kultūras, līdz ar to kontrastējot savā starpā.
19.gs. beigās, latviešu konservatīvās aprindas pauda nepatiku pret ebrejiem un to klātbūtni, lai gan lielākā daļa tā laika latviešu sabiedrības vairākums ebrejos saskatīja „samnieciskās dzīves partnerus, lietderīgus un sirsnīgus kaimiņus, kuri jau bija pierādījuši savu ārkārtīgo dzīvotspēju, enerģiju un izturību.”6 Latviešu un ebreju attiecības lielā mērā iespaidoja vācu muižnieku augošā nepatika pret ebrejiem saimniecisku un ekonomisku iemeslu dēļ. Šī nepatika, lielā mērā, turpināja augt vācbaltu pilsētnieku rindās.
Referāta mērķis ir sniegt vispārīgu ieskatu par ebreju stāvokli un attieksmi pret ebrejiem Kurzemē, Latgalē un Rīgā 19.gs. beigās – 20. gs. sākumā. Referāta mērķa sasniegšanai izvirzīti sekojoši uzdevumi:
1.Apzināt un apskatīt ebreju stāvokļa izpēti historiogrāfijā.
2.Sistematizēt iegūtos secinājumus, lai gūtu priekšstatu par ebreju stāvokli 19. – 20.gs. mijā.
3.Apzināt ebreju lomu un nozīmi tā laika sabiedrībā, kā arī apskatīt sabiedrības attieksmi un noskaņojumu pret ebrejiem.…
