Eduards Kalniņš - latviešu marīnists

JŪRA - liela, plaša, varena. Šai rudens rītā tā bija nemierīga, nikna, sadusmota. Viļņi pēc viļņiem rindām skrēja uz malu, mezdami baltas putu gubas, - lauzās krākdami, šņākdami un sīkdami, kā milzu katlā vārīdamies, un šķīda pie manām kājām, izmezdami oliņus, sīkus gliemežu vāciņus, jūras sūnas un pa kādai gadu tūkstošos sastingušai priežu asarai. Pāri tiem lidoja kaijas, klusas, drūmas, kā balti ūdens gari. Griežot seju pretī jūras sāļumu nesošajam vējam, mans skatiens maldījās vēju satrakotajā klajumā un skatoties tā nenovērzdamās, jūtu, ka man kaut kas vilina jūras milzīgajos mutuļos... Jūra bija svabada un viļņojās šņākdama aicinot iegrimt pārdomās. Domāju , ka tas taču būtu dīvaini un neloģiski, ja mēs latvieši dzīvojot līdzās šim krāšņajam, daudzveidīgajam un mūžīgi mainīgajam dabas spēkam par to nerunātu, nedomātu. Jūra atspoguļojas latviešu rakstnieku un dzejnieku vārdos, bet pēc manām domām savu pilnīgāko atspulgu tā gūst latviešu mākslinieku darbos. Jā, tas taču būtu neticami, ja latviešu mākslinieku saimē nebūtu izcili marīnisti. Kā var dzīvot līdzās šai nemiera, ilgu, aicinājumu, krāsu paletes daudzveidības un pārvērtību konsistencei un to neatspoguļot savos darbos? Tas taču nebūtu iespējams! Un tādēļ latvieši zīmē, glezno, atspoguļo savās grafikās mūžīgi mainīgo un daudzveidīgo dabas brīnumu – JŪRU...
…