Edvarda Munka daiļrade. Stilistika un tēlu sistēmas

Savāda sistēma Munka daiļradē veidojas arī no pretstatu tēliem. Šī iezīme varētu būt saistīta ar simbolisma idejām, kas palīdz radīt pasaules duālisma ainu. Bieži viņa darbos parādās krāsu duālisms – melnais-baltais vai sarkanais. Krāsu simboli kalpo kā raksturus atklājoši elementi. Arī darbu sērijās par greizsirdības un slepkavu tēmu, viena no tēloto vīriešu sejām ir zaļganās nokrāsās, kamēr sieviešu jutekliskums un kaisle ir sarkanas krāsas nopelns. Dzimumu pretstati atklāj arī to raksturus – sieviete parasti stalts tēls, kamēr vīrietis vairāk ekspresīvi skumjā izteiksmē - tēls, kas cietis sievietes dēļ.
Tēli Munka darbos sistematizēti atbilstošās noskaņas radīšanai. Ja pieņemam, ka tēls ir jebkas, kas attēlos mākslas darbā, tad vienlīdz labi ieroči noskaņu radīšanai ir gan slimais nāves gultā, gan melanholiska mēnesgaisma, gan zīdainis pie Alma Mater krūts. Būtisks ir tēlu izvietojums, kas rada kopīgo noskaņu, kādu Munks vēlējies panākt.
Līdzās sievietes tēlam svarīgu lomu Munka daiļradē ieņem citi destruktīvie tēli, kā vienots veselums jeb sistēma. Pie tiem pieder nāve, šausmu un baiļu izjūtas, kas rada gan fiziskas, gan garīgas sāpes. Nāvi Munks attēlo bieži, taču darbos par to būtiskākas ir emocijas, kuras nāve rada. Ja Munks ir gleznojis kādu mirstošo, tad darba priekšplānā (parādot nozīmīgumu) ir ekspresīvas bēdu, baiļu izkropļotas sejas izteiksmes. Tādi ir darbi „Slimais bērns”, „Izmisums”, „Pie nāves gultas”, „Nemiers” un citi. Munka dzīves gājums ir radījis daudz galēju emociju, kas saglabājušas nozīmi arī viņa daiļradē radot gan izkropļotus gan simboliskus tēlus.
…