Autors izvēlējās šo tematu jo viņam iepatikās daudzi viņa darbi. Piemēram, „Baiga vasara” un iespaidīga ir arī poēma „Straumēni” šī poēma izceļas ar to, ka latviešu literatūrā nav otra tāda darba ar tik paradoksālu likteni kā „Straumēni” – autora dzīves laikā tas ieguvis visaugstākos cildinājumus, visatzinīgākos vērtējumus, taču pēc tam pilnībā izslēgts no literatūras aprites.
Autors vēlas izpētīt dzeju „Baiga vasara”, poēmu „Straumēni” un dzejoļu krājumu „Biķeris”.
„Straumēni”. Darbs, kurš pirmoreiz izdots 1933. gada decembrī un līdz 1942. gada beigām iznācis desmit izdevumos, aiz brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laikiem”, kļūdams par otro visvairāk izdoto latviešu rakstnieka grāmatu. „Straumēni” ir darbs, kurš pēc 1942. gada vairāk nekā 40 gadu Latvijā noklusēts, noliegts, specfondos slēpts un tikai 1988. gada rudenī Edvarda Virzas 105. gadskārtas gaidās publicēts žurnālā „Karogs”. Pēc Otrā pasaules kara „Straumēnus” izdevuši ārzemju latvieši 1946. gadā – Vācijā un Zviedrijā, ASV 1958. gadā, ar plašiem Vitauta Kalves komentāriem 1966. gadā E. Virzas kopotajos rakstos. Līdz 1940. gadam „Straumēni” tulkoti vācu, igauņu, krievu, franču, ungāru un čehu valodās. 1940. gada sākumā arheoloģijas profesors Francis Balodis šo darbu grib pieteikt Nobela prēmijas komitejai, taču E. Virzas nāve neļauj zviedru akadēmijai izskatīt priekšlikumu par „Straumēni” godalgošanu ar pasaules prominentāko literāro prēmiju.
Prozā sarakstīto poēmu „Straumēni” iespējams uztvert arī kā bērnības atmiņu grāmatu, kas līdzīga, piemēram, Jaunsudrabiņa „Baltajai grāmatai”. Tāpat „Straumēnus” var interpretēt kā nostalģiskā mīta par zaudēto paradīzi, šoreiz – pagājušā gadsimta patriarhālo idilli, kārtējo variāciju. Vēl – kā sava veida utopiju, kurā dominē visām utopijām raksturīgā mūžīgās sakārtotības un absolūtās harmonijas ideja. Kā Virzas sociālo ideju kvintesenci. …
