Edvards Munks

Viena no mākslinieka izmantotajām tehnikām ir pārspīlētā perspektīva, kā, piemēram, darbā Kliedziens, kurā tilts pazūd reizē ar draugiem, kuri it kā iet ārā no gleznas. Perspektīva pastiprina bēdu un ciešanu sajūtu, kura aptver galveno figūru. Līdzīgi perspektīva tiek izmantota darbos Dzeltenais bluķis un Auļojošais zirgs.
Ne mazāk svarīgs ir figūru grupu izmantojums un novietojums, tādējādi veidojot emocionālo spriedzi vai pastiprinot galvenās figūras lomu, piemēram, gleznā Melanholija (Jape pludmalē) cilvēku grupa tālumā – Japes mīļotā un viņa sāncensis, kurus pavada laivinieks, varētu būt iemesls Japes izmisumam.
Portreti veido lielu daļu no Munka darbiem. Ir grūti tiem dot vispārēju raksturojumu, taču tiem ir kopēja rakstura dziļuma analīze, kura atklāj portretējamā īpašības. Reizēm mākslinieks izmanto arī aksesuārus, tādus kā grāmatplaukts vai sērkociņkastīte. Portretējamā apģērbs ir svarīgs, jo norāda modeļa pieradību konkrētam sociālajam slānim un kalpo personalitātes izteikšanai. Portretā liela nozīme ir modeļa ķermeņa valodai, krāsu spēlei un figūras un apkārtnes attiecībām. Tiek uzskatīts, ka portretu radīšanā mākslinieks izmantojis fotogrāfijas, lai fiksētu pozas un izteiksmes. Tāpat Munka portretu galerijā atrodam ap 80 pašportretu.
…