Ko es varu pateikt par leksiku, laikam ir tas, ka pārsvarā ir izmantoti salikti pakārtoti teikumi ar pakārtojuma vārdiem „lai, ko, kas, kur, kā”, jo šie palīgteikumi paskaidro un izsaka padziļinātu domu par virsteikumu, patiesību sakot, dzejoļos tas ir diezgan aktuāli. Arī šeit vecvārdus saskatīt es nevarēju, taču bija tādi varianti kā, es pat nezinu kā latviski to sauc, bet ,piemēram, vārds „pēdējais – pdējaiš; pašā – pšā, un citi tāda paša veida vārdi”, tas likās tā neierasti un deva sajūtu, ka it kā vecvārds, bet kad iedomājies dziļāk, saproti, ka tas nav vecvārds, bet tikai līdzskaņu izlaidums vārdā.
7. Manuprāt, dzejoļu krājumā paustās tēmas un motīvi ir aktuāli mūsdienās, taču ne pilnīgi, jo tikai dažiem cilvēkiem pietrūkst mīlestības, kaisles. Ir arī tādi cilvēki, kuri ir laimīgi un kuriem gan seksuālajā, gan citās ziņās viss ir kārtībā. Taču vairāk vai mazāk par vientulību varu teikt to, ka kad katrs cilvēks ir viens pats, viņš ir vientuļš dziļi sirdī, pat tad, ja kā jau minēju ir laimīgs, bet vienatnē viņam nākas pārdomāt savu dzīvi, to, ko varbūt nav darījis pareizi. Un mūsdienās ir arī tādas sievietes kā Edvarta Virzas iekāres tēlot, kuras visi apjūsmo, bet viņām vajag tikai vienu vīrieti, un uz tiem, kuri viņu apjūsmo pat neskatās, vai atgrūž un ir vienaldzīgas. Es nezinu vai es skaidri izsakos, taču pašreiz manī ir tādas kā pārdomas par lasīto. Manuprāt, E.Virza ar šo dzejoļu krājumu vēlējies pateikt, ka cilvēkiem dzīvē galvenais ir instinkti, ka mūs nekas nespēs atturēt no miesiskajām baudām, no dzimuminstinkta baudas.
Velkot paralēles uz nobeigumu, Edvarts Virza kā jau dekadences pārstāvis bija nedaudz paviršs, nelietoja pieturzīmes, centās pārvērst veco un ieviest kaut ko jaunu, tas ir pilnīgi pretējs ekspresionisma virzienam.
…
