Edvarta Virzas dzeja sasniedz mūsu rakstniecībā augstākās galotnes tāpat kā Vergila Horacs un Ovida dzeju Romā, Gētes un Šillera Vācijā, Puškina un Ļermontova Krievijā.
Valentīns Pelēcis par Edvartu Virzu.
Aiz gadu tālumiem jau ir nogrimušas dienas, kad Edvarts Virza ar savu ārkārtīgi dzīvo, subjektīvi aso personību parādījās latviešu literatūrā. Reizē ar kaislīgu vitalitāti un skatuvisku patosu viņš dzejoja, aprakstīja, izskaidroja lietas un notikumus, kas tā garu un miesu kaut kādā veidā bija ietekmējuši vai aizskāruši.
Edvarts Virza grib, lai Dievs kaut paklusām atzītos, ka ūdens, maize un miesa nav tikai tāpēc, lai dvēsele iemantotu mūžīgo dzīvošanu, bet, ka pats kungs ūdenī, maizē un miesā ir ielicis lielu un neatvairāmu pievilcību, lai dotu cilvēkam kaut ko labu, skaistu un iekārojamu arī zemes virsū.
Edvarta Virzas rakstniecības devums aptuveni sadalāms divos iezīmīgos posmos. Tāpat kā mūsu gleznotāji ir alkuši savas dvēseles izpeldināt itāļu, franču, flāmu krāsu varavīksnēs un ar lepnumu pārņēmuši savās otās atspīdumus, tā arī Edvarts Virza ir iemīlējis franču formā aristokrātiski smalko un saturu niansēs izslīpēto pantu. Tādēļ arī Ed. Virzas rakstniecības pirmajā posmā, kur viņš apdzied sievietes miesu un mīlestību, vai pieskaras dažādo dievību formām un tēliem, viņā ļoti maz var ko pamanīt no Zemgalē dzimušā un izaugušā Virzas.…
