Senās Ēģiptes teritorija sastāvēja no divām daļām: garas, šauras, vietām tikai dažus kilometrus platas Nīlas ielejas, kas sākās ar pirmajām krācēm pie Asuānas, un no plašās, sazarotās deltas. Nīlas ieleja īstenībā bija gigantiska oāze, ko tika radījusi viena no pasaules varenākajām upēm.
Ēģiptē ārpus Nīlas ielejas austrumu tuksnešainajā kalnienē bija nedaudz vara un zelta atradnes un bagātīgas dažādu akmens šķirņu ieguves vietas. Tomēr Ēģiptes civilizācijas attīstība nebija iedomājama bez kokmateriālu, metāla un tādu materiālu ievešana no citām zemēm, ka bija nepieciešami greznuma priekšmetu izgatavošanai un kultu vajadzībām.
Ēģipte bija noslēgta zeme, stipri izolēta no pārējās pasaules, arī sakaru iespējas bija stipri apgrūtinātas. Rietumos plašais bezūdens smilšu tuksnesis ar retām oāzēm senatnē bija gandrīz nepārvarams. Apkārtējie tuksneši Ēģipti pasargāja no svešu kultu ietekmes un pasargāja no iekarotājiem. Tautas, ar kurām ēģiptieši saskārās, viņi iedalīja kušītos (nūbiešos), lībiešos (rietumu tuksnešu klejotāji) un aziātos, pie kurām pieskaitīja visas Priekšāzijas tautas.
Ēģiptes dzīvības ass un skolotājs bija apbrīnotā un pielūgtā Nīla. Tā noteica visu cilvēka dzīvi, lika radīt tam laikam vispiemērotāk organizētu zemkopību.…
