1957.gadā, noslēdzot Romas līgumu, sešas Eiropas Kopienas dalībvalstis par savu mērķi noteica vienota tirgus izveidošanu, kurā tiktu nojaukti visi šķēršļi, kas traucē brīvai preču, pakalpojumu un kapitāla kustībai.
Vērienīgajā projektā savu loma paredzēta arī dalībvalstu kopīgai monetārai politikai. Par to dalībvalstu līderi vienojās 1969.gadā Hāgas samitā.
Gadu vēlāk, 1970.gadā Luksemburgas premjerministra Pjēra Vernera vadībā tika sagatavots ziņojums par Ekonomikas un Monetārās savienības nodibināšanu. Verners ieteica dalībvalstīm saskaņot makroekonomisko politiku un līdz 1980.gadam izveidot monetāro savienību.
1971. - 1973.gadā Eiropas cerībām izveidot monetāro savienību bija jāpiedzīvo smags trieciens. Sabruka Bretton Woods fiksētā maiņas kursa sistēma. Vadošās centrālās bankas paziņoja, ka turpmāk nenodrošinās valūtu apmaiņu pret zeltu. Lēmums izraisīja lielas valūtu svārstības un vērtības krišanos.
1972.gadā Eiropas valstis nolēma piesaistīt to nacionālās valūtas vienu otrai, nosakot savstarpēju maiņas kursa svārstību koridoru 2,25 procentu robežās. Taču augstās inflācijas un naftas tirgus krīzes dēļ šī sistēma nepastāvēja ilgi. 1974.gadā Francija no tās izstājās, pirms tam to jau bija pametušas Lielbritānija un Itālija.
1979.gads nāca jaunu aktivitātes vilni: pēc Vācijas un Francijas ierosinājuma tiek iedibināta jauna savstarpēji saistītu valūtu kursu regulējoša sistēma. Tā tika radīta, lai dalībvalstis varētu stabilizēt nacionālo valūtu maiņas kursus un sekmīgāk cīnīties pret inflāciju, kā arī iegūtu lielāku autonomiju no ASV dolāra.
ERM veiksmīgi funkcionēja līdz Vācijas atkal apvienošanas brīdim. Augstās vācu markas procentu likmes, ekonomiskā lejupslīde un šaubas par nepieciešamību padziļināt eirointegrācijas procesus to pavājināja. 1992. - 1993. gadā ERM piedzīvoja krīzi. …
