Patlaban eiro zonā atrodas 12 no 15 ES dalībvalstīm – Austrija, Beļģija, Francija, Grieķija, Īrija, Luksemburga, Nīderlande, Portugāle, Somija, Spānija un Vācija.
Šajās valstīs 1999. gada 1. janvāris neatgriezeniski tika fiksēti nacionālo valūtu kursi pret eiro.
2002. gada 1. janvārī vēsturisks datums 300 miljoniem cilvēku Eiropā, jo šajā dienā 12 Eiropas valstīs apgrozībā nonāca eiro banknotes un monētas.
Latvijas iedzīvotāji ES referendumā ar rezultātu 67 % par un 32 % pret balsoja par iestāšanos Eiropas Savienībā, tas nozīmē, ka mēs arī vairs neesam tālu no eiro ieviešanas.
Dalība ES stāsies spēkā 2004. gada 1. maijā un LVL piesaiste pie EUR varētu notikt 2004. gada beigās/2005. gada sākumā.
Es savā darbā īsumā apskatīju EMS vēsturi, konverģences kritērijus, kā arī eiro ieviešanas ieguvumus Latvijā.
Eiropas Ekonomiskā un monetārā Savienība ( EMS ) ir augstākā ES dalībvalstu ekonomiskās integrācijas pakāpe. Tas vienlaikus ir ES galvenais instruments, lai sasniegtu tās ekonomiskās politikas pamatmērķus – stabilu izaugsmi un zemu inflāciju.
EMS izveidošanas pamatā ir ideja par lielas stabilas ekonomiskās un finanšu zonas radīšanu.
Pirmo reizi ideja par Ekonomisku un Monetāru Savienību parādījās 1958.gadā Romas līgumā. Līgums paredzēja, ka vienots Eiropas tirgus, kā Eiropas mērķis ar uzdevumu nostiprināt pieaugošo ekonomiku un nest ieguldījumu, padarīt, to pieejamāku Eiropas tautām.
1992. gads Māsrihtā tika parakstīts līgums, kas apvienoja Eiropas Ekonomiskās kopienas ekonomikas politiku ar citām sadarbības sfērām un sākot ar 1993. gada 1. janvāri, sāka funkcionēt ES. Par vienu no būtiskajām Māstrihtas līguma prasībām kļuva EMS izveide.[1]
EMS izveide var tikt iedalīta trīs posmos:
pirmajā posmā, laikā no 1990.gada vidus līdz 1993.gada beigām tika atcelta valūtas maiņas kontrole un novērsti šķēršļi brīvai kapitāla kustībai starp dalībvalstīm;
par īsto EMS izveides sākumu var uzskatīt otro posmu, ko ievadīja līguma par Eiropas Savienības izveidi spēkā stāšanās un Eiropas Monetārā institūta izveidošana 1994.gada 1.janvārī. Šī institūta galvenie mērķi bija stiprināt nacionālo centrālo banku sadarbību un veikt sagatavošanas darbus Eiropas centrālo banku sistēmas (ECBS) izveidei. Šajā posmā, kas ilga līdz 1999.gada 1.janvārim, ES dalībvalstu uzdevums bija nodrošināt savas likumdošanas atbilstību ECBS statūtiem, īpašu uzmanību pievēršot centrālo banku neatkarības nodrošināšanai. Tāpat šajā laikā dalībvalstīm bija jātiecas izpildīt arī konverģences jeb ekonomiskās saplūšanas kritērijus vienotās valūtas ieviešanai.…
