Renesanses laikmeta sasniegumu rezultātā dzīve ieskaņojās tie galvenie principi, ar kuriem mūsdienu sabiedrība atšķiras no viduslaikiem. Humānisma idejas un ticības šķelšanās laikmeta norises sekmēja toleranci pret citādi domājošajiem. Lai ar grūtībām, Eiropa soli pa solim attālinājās no viduslaikos ierastās prakses – atzīt par pareizu un likumīgu tikai kādu vienu viedokli. Naudas saimniecības nostiprināšana, zinātnes sasniegumi un straujā sabiedrības attīstība palīdzēja veidot racionālu un aktīvu attieksmi pret visām dzīves jomām. Cilvēks vairs pasīvi nesamierinājās ar likteni, bet tiecās to veidot pats, turklāt viņa rīcības motīvu vidū sāka dominēt lietišķs aprēķins.
16. gs. un 17.gs. pirmajā pusē veidojās jauna politiska un saimnieciska domāšana un prakse. Sekmīgi attīstījās centralizācija – valdnieki ieguva plašas augstākā virs varas tiesības, ko īstenoja, izmantoja ierēdniecību. Mainījās arī izpratne par likumību un tiesiskumu. Ieražu tiesības un priekšstatu par valsts atkarību no baznīcas nomainīja centralizētā likumdošana un tiesu sistēma. Tika iedibināts un izkoptas konstitucionālās normas. Reizē ar jauninājumiem reālajā dzīvē tika izstrādātas teorijas par vēlamo valsts modeli un tā veidošanās līdzekļiem. Kopš valsts veidolu arvien mazāk noteica senjoru vasaļu attiecības, ieskaņojās priekšstati par teritorijas nedalāmību un par valstisko suverenitāti. Pavalstniekos nostiprinājās pašapziņa un teritoriālās piederības apziņa.
Starpvalstu attiecībās noteicošās kļuva valsts interesēs. Eiropai izraujoties no Vecās pasaules ierobežotās telpas, saimnieciskā un politiskā domāšana un darbība ieguva globālu raksturu.
Reformācija bija Eiropu sadalījusi protestantu un katoļu nometnē. Valdnieku vara, iegūstot kontroli pār baznīcu, nostiprinājās, bet starpvalstu attiecības tipiski kļuva konflikti reliģijas jautājumu dēļ. Vairums valstu nebija viendabīgas pēc iedzīvotāju reliģiskās piederības. Pastāvēja dažādi grupējumi un partijas, ko vienoja kopīga ticība un politiski mērķī. To savstarpējās cīņas bija raksturīgas Eiropas valstu iekšpolitikai.
Reliģiskās pretrunas bieži tika izmantotas par ieganstu, lai sasniegtu politiskus mērķus. Konfesijas izvēli noteica ne vien reliģiskā pārliecība, bet arī tas, pie kuras ticības piederēja sabiedrotie vai ienaidnieki. Eiropas ziemeļos galvenokārt nostiprinājās protestantisms, bet dienvidos saglabājās katolicisms. Katoliskajās zemēs valdnieki tiecās iegūt arvien pilnīgāku kontroli pār savas valsts baznīcu un ārpolitikā nereti vairāk rēķinājās ar savas valsts, nevis katolisko zemju kopīgajām interesēm. 16. gs. un 17.gs. otrajā pusē konfesijas interešu aizstāvēšana kļuva par svarīgu politikās rīcības motīvu.…