Integrācija – atsevišķu valstu tuvināšanās un pakāpenisku aplūšanas process, kura pamatā ir vienota ekonomiskās sistēmas veidošanās kā arī vienota un saskaņota politiskā, izglītības, kultūras un citas jomas. ‘
Mūsdienu Eiropas integrācijas process aizsākās pēc Otrā pasaules kara, apmēram 55 gadus atpakaļ, kad Francija, Vācija, Beļģija, Itālija, Nīderlande un Luksemburga parakstīja līgumu Parīzē, ar vēlmi gūt labumus katrai valstij no šīs sadarbības – veicinot tirdzniecību un veidojot kopīgu tirgu u.c.
Eiropas integrācijas posmam ir gara vēsture.
Eiropas ideja – kāda tā izpaužas Eiropas kopienu darbībā un Eiropas Savienības izveidošanā – nebalstās nedz uz stipras centralizētas varas izplešanos, pakļaujot jaunas teritorijas, nedz uz populistiskas šo kopienu un šīs Savienības suverēno valstu un autonomo reģionu kopā saplūšanu.
Ideja par tādu Eiropas federāciju, kas nav izveidota uz iekarojumu un suverēnu valstu savstarpējas pakļaušanas pamata, Eiropas intelektuālajā pasaulē parādījās 14. gadsimtā. Tā bija vēlme atrast veidu, kā panākt savstarpējo ķildu izlīgšanu. Iecere par to, ka kopība būtu ļoti vēlama, radās apstākļos, kad Eiropas sabiedrības veidoja stipri citādas valstis pēc to juridiskā, politiskā un teritoriālā veidola nekā šodien. Šīs apvienības veidotājiem šķita, ka tāda apvienība izraisītu vispārējās labklājības pacēlumu.
Eiropa allaž ir bijusi politiski sašķelta, sadrumstalota daudzās mazās valstiņās. Tas pieveda pie tā, ka šis kontinents ar daudzām valstīm bija nestabils, kuras savā starpā karoja par robežām, zemēm utt.
Ideja par Eiropas Savienotajām Valstīm kā konkrētu šāda federācijas īstenojumu parādījās 19. gadsimta sākumā.
14. gadsimtā parādījās pirmie zinātniskie darbi par varbūtēju Eiropas apvienošanu, lai novērstu nesaskaņas un veidotu ciešu sadarbību
Par vienu no pirmajiem federācijas izveidošanas projektiem uzskatāma franču publicista Pjēra Dibuā domas, izteiktas četrās grāmatās, kuras uzrakstīja starp 1300. un 1308. gadu, par to, ka Eiropas prinčiem būtu jāsanāk sekulārā apvienībā, kā novērst konfliktus un apvienoties. Viņš uzskatīja, ka integrāciju varētu iesākt ar Eiropas federācijas izveidi ar Franciju priekšgalā. Federālās Eiropas priekšgalā izvirzīt apvienotās valstu valdnieku pilnvaroto grupu, kas būtu centrs, kas piedāvātu risinājumus radušajiem konfliktiem. Šī padome regulētu visas ekonomikas, politikas, robežu jautājumus un citas lietas. …
