Eiropas klasiskā filosofija

Sengrieķu nopelns pirmām kārtām ir filozofijas kā zinātnes izveidošanās. Filozofija izauga no vēlēšanās izprast apkārtējo dabu, pasauli. Filozofi centās noskaidrot cil­vēka vietu pasaulē, viņa eksistences jautājumus. Grie­ķu filozofijas un zinātnes sākumi radās Mazāzijā joniešu pilsētās un grieķu kolonijās Dienviditālijā un Sicīlijā 7. gs. otrā pusē p.m.ē. Antīkās filozofijas vēsturi var iedalīt šādos pe­riodos:

I.posms - 6. gs.-5. gs. 1. puse pr. Kr. - pirmssokratiskais jeb natūrfilozofiskās un kosmoloģiskās prob­lemātikas posms. Tajā iekļaujas Mīlētas skola, Efesas Hērakleits, pitagoriešu skola, Elejas skola, Empedokls, Anaksagors, Dēmokrits;
II.posms - 5. gs. 2. puse pr. Kr. - sokratiskais posms: interese par cilvēku, viņa apziņu. Šajā posmā iekļaujas sofisti, Sokrāts, sokratiskās skolas;
III.posms - 4. gs. pr. Kr. - priekšplānā izvirzās kosmoloģiskās problēmas (atšķirībā no pirmā pe­rioda šajā posmā kosmosa izpēte tiek veikta topošās filozofiski kategoriālās domāšanas līmenī), objektīvi ideālistiska izpētes metode; par nozīmīgu izpētes priekšmetu kļūst cilvēks (izziņa, tikumība), sabied­rība un valsts. Darbojas Platons un viņa Akadēmija, Aristotelis un viņa Likejs;
IV.posms - 4. gs. pr. Kr.-6. gs. - hellēnisma filo­zofija. Uzmanības centrā ētiskā problemātika. Agrā, vidējā un vēlā hellēnisma filozofisko skolu darbība. …