Lutera darbībai tomēr nebija vienīgi reliģiski ideālistisks pamats. Viņa vēršanās pret pāvesta kundzību bija reizē arī politiska atbrīvošanās cīņa. Tā bija iepriekš „maznozīmīgās Ziemeļeiropas” sacelšanās pret bagātajiem un augstprātīgajiem Dienvidiem, kas savu varu īstenoja, pirmkārt, caur Romas pāvesta troni. Varbūt pat pats Luters savai darbībai nepiešķīra šādu krāsu, tomēr bez tās viņš noteikti nebūtu guvis sev tik daudz sekotāju. Lutera aizsāktā atšķelšanās no Romas, kā arī jaunu lokālu baznīcu rašanās sekmēja nacionālo jūtu mošanos Eiropas (jo īpaši Ziemeļeiropas) tautās. Dažas valstis (piemēram, Anglija), tieši pateicoties savai „nacionālajai” baznīcai, varēja sekmīgi uzsākt savu nacionālās attīstības kursu. Caur Vāciju Reformācijas „vētra” daudzējādi skāra arī Livonijas valsti un noskaņojumu latviešu tautā. [9]
Kā redzams, renesanse un humānistu kustība, kas aizsākās kā filozofijas un mākslas virziens vienā pašā pilsētā (Florencē) dažu gadsimtu laikā guva pārsteidzoši lielu ietekmi visas Eiropas (un vēlāk arī pasaules) turpmākajā attīstībā. Domājams, ka paši agrīnie humānisti ne tuvu neaptvēra, kā viņu jaunais skats uz dzīvi pārvērtīs pasauli. Viņi centās atjaunot cilvēka dabisko vērtību un izglītības prestižu, taču viņu darba rezultāts bija masu apziņas radikāla pārvērtība, kas sekmēja jaunu vērtību (piemēram, nacionālisma) izstrādāšanos sabiedrībā, kā arī vēl nepieredzētu triumfa gājienu zinātnes un tehnoloģiju attīstībai. Tā ietekmē savukārt raisījās iespaidīgas pārmaiņas visas pasaules politiskajā un ekonomiskajā arēnā, kā arī ikviena zemeslodes iedzīvotāja ikdienas dzīvē. Renesanses notikumi uzskatāmi parāda, cik grandioza var būt cilvēka iekšējās pasaules pārmaiņu ietekme uz „reālo” pasauli.
…