Eiropas Monetārās savienības darbība un monetārā politika Eiropas Savienībā

“Par ES un EMS priekšvēsturi var uzskatīt 1951. gada aprīli, kad Beļģija, Francija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande un Francija vienojās par Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanu. 1957. gadā tika noslēgts Eiropas Ekonomikas kopienas (EEK) dibināšanas līgums. Līgums nosaka, ka dalībvalstīm jākoordinē to ekonomiskā politika. 1993. gada 1. novembrī spēkā stājās Māstrihtas līgums, kurā ir izklāstīti būtiskākie turpmākās Ekonomikas un monetārās savienības izveides pamatprincipi.” [3,1]
Stājoties spēkā Romas līgumam, darbojās arī starptautiskā Bretonvudas vienošanās par fiksētiem valūtas maiņas kursiem. Šīs vienošanās darbība beidzās 1971. gadā, un sākās peldošo valūtas maiņas kursu posms.
1970. gadā Ekonomikas un finanšu Padome (ECOFIN) īpašai darba grupai uzdeva sagatavot projektu par Eiropas Kopienas dalībvalstu ekonomisko un monetāro apvienošanos. Tā saucamais Vernera ziņojums par Ekonomikas un monetāro savienību (The Werner Report on Economic and Monetary Union) paredzēja pakāpeniski ieviest EMS jau 70. gados, bet tas tomēr netika īstenots. Tā vietā Padome pieņēma vadlīnijas par savstarpēju dalībvalstu valūtu konvertējamību, un 1972. gadā tika ieviesta Eiropas valūtas vadības sistēma. [3,1]
Eiropas valūtas vadības sistēma darbojās līdz 1979. gadam, līdz tā tika aizstāta ar Eiropas Monetāro sistēmu. Šīs jaunās sistēmas mērķis bija radīt monetārās stabilitātes zonu ar regulējamiem valūtas maiņas kursiem un zemu inflācijas līmeni. Eiropas Monetārā sistēma nepilnu 10 gadu laikā panāca dalībvalstu valūtu vērtību satuvināšanos.…