Mūsdienu sabiedrība nevar dzīvot bez kāda atbalsta vai palīdzības, it īpaši mazāk attīstītas valstis un tādas kā Baltijas valstis. Tāpēc pastāv tāda savienība, kā Eiropas Savienība, kura rūpējas par valstu attīstību. Katra valsts grib iestāties ES, taču ne katru valsti pieņem vai arī ne uzreiz. Cik labi arī neliktos sadarbība ar ES, tai ir arī negatīvas puses: liela inflācija, cenu kāpums, dažādas soda sankcijas. Pašlaik Latvijā, pēc iestāšanas ES, ir novērojami tieši šie faktori. Taču ir arī labie faktori, tādi kā subsīdijas zemniekiem, pavērās lielākas ceļošanu iespējas, kā arī iespējas mācīties ārzemēs ar ES atbalsta fondu palīdzību.
Rakstu šo darbu, lai iepazītos ar Eiropas Savienības vēsturi, attīstību, Latvijas un ES attiecībām, kā arī , lai uzzinātu cik lielā mērā ES ir ietekmējusi Latvijas iedzīvotāju dzīvi.
Darba mērķis - noskaidrot cik lielā mērā ES ietekmē mūsdienu cilvēka dzīvi.
Darba uzdevumi:
1) izpētīt pieejamos teorētiskos materiālus par ES, tās būtību, vēsturi, attīstību, struktūru un nākotni;
2) izstrādāt anketu, kas noskaidrotu cilvēku domas par ES un tās ietekmi;
3) piedāvāt anketas Latvijas iedzīvotājiem dažādās vecumu grupās;
4) apstrādāt anketas, izdarīt secinājumus.
Pētījumu bāze
• vidusskolas klašu skolēni,
• Strādājošie iedzīvotāji ( skolotāji, ārsti un darbinieki citās jomās),
• Latvijas pensionāri.
Pavisam tika anketēti 40 iedzīvotāji.
Pētījumu hipotēze - ES ir nozīmīga loma cilvēku un valsts dzīvē.
Pētījumu metodes - anketa, kas sastāv no 8-9 jautājumiem, cilvēki atbild pēc saviem ieskatiem.
1. EIROPAS SAVIENĪBAS VĒSTURE,
ATTĪSTĪBA UN NĀKOTNE
Pēdējo gadu laikā Eiropas Savienība (ES) ir spērusi nozīmīgus soļus tās attīstībā, kas aizsākās pēc II Pasaules kara, kad ilgas pēc miera un stabilitātes sāka izpausties arvien dziļākā un plašākā Eiropas integrācijā. 1999.gadā tika uzsākts Ekonomiskās un monetārās savienības izveides trešais posms, bet jau 2002.gadā 12 no 15 dalībvalstīm tika ieviesta vienotā valūta eiro. 2004.gada 1.maijā tika pabeigta lielākā ES paplašināšanās tās vēsturē – savienībai pievienojās 10 jaunas dalībvalstis. 2004.gada 18.jūnijā pēc spraigām debatēm 25 dalībvalstis vienojās par ES Konstitucionālā līguma tekstu, kas jāratificē dalībvalstīs, daļā no kurām šim nolūkam tiks rīkots referendums.
Ideja par pastāvīgu sadarbību starp Eiropas valstīm, kas piedalījās karā dažādās pusēs, saistīta ar vēlēšanos nodrošināt mieru un radīt ekonomisku uzplaukumu Eiropā. Par spīti šīm alkām pēc miera un stabilitātes sākotnēji iesaistītās valstis nespēja vienoties par to, kā sasniegt vēlamos rezultātus. Tika risināti daudzi būtiski jautājumi: vai būtu pietiekami nodrošināt sadarbību starpvaldību līmenī vai arī ir nepieciešams radīt plašāku sadarbības pamatu? Kādai būtu jābūt Vācijas lomai Eiropā ? Vai ekonomikā sadarbība ir nozīmīga?
Līgums par ogļu un tērauda kopienu. 1950. gadā Francijas ārlietu ministrs Roberts Šūmans ierosināja izstrādāt Līgumu par Eiropas Ogļu un tērauda kopienu (EOTK). Ierosinājuma pamatideja bija nodrošināt kontroli pār ogļu un tērauda rūpniecību, kas ir viena no būtiskākajām nepieciešamībām, lai valsts varētu uzsākt karu. Kopīga pārnacionāla kontrole pār ogļu un tērauda rūpniecību padarītu karu starp dalībvalstīm materiāli neiespējamu. Lai arī Šūmana priekšlikums sākotnēji sastapās ar pretestību, jau 1951. gadā Parīzē Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līgums tika parakstīts un stājās spēkā 1952.gada jūlijā. Tika izveidots kopējs ogļu un tērauda tirgus starp Vāciju un Franciju, kam drīz vien pievienojās četras citas Eiropas valstis – Beļģija, Nīderlande, Luksemburga un Itālija.
EOTK izveide iezīmēja sākumu uz savstarpējo saskaņu vērstai sadarbībai Eiropā ar nacionālās pārvaldes elementiem. Dalībvalstis atteicās no daļas lemšanas tiesību, tās deleģējot Kopienas institūcijām.
Kopīgais tirgus. Nākamais solis Eiropas integrācijā bija vērsts uz efektīvu ekonomiskās sadarbības formu radīšanu. Ogļu un tērauda kopienas darbība parādīja, ka dziļāka ekonomiska sadarbība ir gan iespējama, gan vēlama. Tāpēc sešu dalībvalstu ārlietu ministri 1955. gada jūnijā satikās Itālijas pilsētā Mesīnā, lai apspriestu Kopienas nākotni. Tikšanās laikā tika nolemts, ka ir pienācis laiks Ogļu un tērauda kopienas valstīm virzīties uz kopēju Eiropas preču tirgu.
Pēc Mesīnas tikšanās Beļģijas ārlietu ministram Paulam-Henri Spākam tika uzticēts sagatavot priekšlikumu par kopējo Eiropas tirgu, muitas savienību un miermīlīgu atomenerģijas izmantošanu. Eiropas Atomenerģijas kopienas izveide bija franču ekonomista Žana Monē ierosinājums.
Šī uzdevuma rezultātā tapa Eiropas Kopienas dibināšanas līgums (bieži saukts par Romas līgumu) un Eiropas Atomenerģijas kopienas (Euroatom) dibināšanas līgums. Abus šos līgumus dalībvalstis parakstīja 1957.gada 25.martā Romā, un tie stājās spēkā 1958.gadā 1.jūnijā. Eiropas Ekonomiskā kopiena, Ogļu un tērauda kopiena un Eiropas Atomenerģijas kopiena kopā pazīstamas kā Eiropas Kopienas.
Tirdzniecībā pirmie nozīmīgākie panākumi tika gūti muitas barjeru un kvantitatīvo ierobežojumu atcelšanā. Tika ieviestas vienotas muitas nodevas attiecībā uz citām valstīm un līdz ar to 1968.gadā Muitas ūnijas mērķis tika sasniegts. 60-to gadu sākumā Kopienas valstis vienojās arī par Kopējo lauksaimniecības politiku, kas blakus citām garantēja noteiktu cenu lauksaimniecības produktiem.
Sešas kļūst par piecpadsmit. Dažus gadus pēc Kopienas izveidošanas Apvienotā Karaliste, kas iepriekš bija atteikusies pievienoties Kopienas dibinātāj valstīm, atkārtoti izvērtēja iepriekšējos lēmumus un izteica vēlēšanos pievienoties. Tomēr Francijas prezidents Šarls de Golls noraidīja Apvienotās Karalistes pieteikumu.
…
