Kopš pirmsākumiem – Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas 1952. gadā – ir aizritējuši vairāk nekā piecdesmit gadi. Šajā laikā Eiropas Savienība (ES) ir piedzīvojusi lielas pārmaiņas un attīstījusies, gan vēršoties plašumā, gan veidojoties arvien ciešākai valstu savstarpējai sadarbībai. Pirmajām sešām dibinātājvalstīm (Beļģijai, Francijai, Itālijai, Luksemburgai, Nīderlandei, Vācijai) ir piepulcējušās vēl citas, un tagad ES apvieno jau 25 valstis. Vēl lielākas pārmaiņas ir skārušas izvirzītos mēķus un darbības jomas: no kara rūpniecības – ogļu un tērauda nozares – pārnacionālas kontroles institūcijas, kuras mērķis ir nodrošināt stabilu mieru Eiropā, mūsdienu ES ir kļuvusi par savienību, kas aptver vairāk nekā kopējās politikas un darbības jomas. Nozīmīgs integrācijas rezultāts ir vienots iekšējais tirgus un kopīga valūta eiro. Eiropas integrācijas process tiek turpināts, izvirzot jaunus mērķus, sastopoties ar citiem izaicinājumiem un meklējot labākos risinājumus.
Pirmā Eiropas Kopienas paplašināšanās notika 1973.gadā, kad par ES dalībvalstīm kļuva Apvienotā Karaliste, Īrija un Dānija. Apvienotā Karaliste iestājās galvenokārt politisku iemeslu dēļ, bet Īrijas un Dānijas iestāšanās iemesli lielā mērā bija saistīti ar pārāk lielo ekonomisko atkarību no tirdzniecības ar Apvienoto Karalisti un pārējām Eiropas valstīm.
1981.gadā par EK dalībvalsti kļuva Grieķija. Šī paplašināšanās bija īpaša, jo starp ES un Grieķiju pastāvēja diezgan lielas ekonomiskās atšķirības. Paplašināšanos skaidroja galvenokārt ar to, ka Grieķijā nepieciešams nodrošināt demokrātijas attīstību.
Demokrātijas attīstīšana kļuva par vienu no argumentiem arī 1986.gadā, kad Savienībā uzņēma Spāniju un Portugāli. Arī šīs divas valstis atpalika no ES dalībvalstīm ekonomiskā ziņā.…
