ES vienlaicīgi ar iekšējā tirgus atvēršanu un vienotas valūtas ieviešanu kā viena no svarīgākām prioritātēm izvirzīta reģionālo atšķirību samazināšana un cilvēku dzīves kvalitātes uzlabošanu. Eiropas vienotā tirgus un monetārās savienības izveidošana mazina robežu nozīmi un sekmē pastiprinātu preču, kapitāla, pakalpojumu un indivīdu pārvietošanos ES teritorijā. Vienlaicīgi, tirgus atvēršana palielina risku, ka spēcīgākās valstis varētu pastiprināt savu uzplaukumu uz vājāko dalībvalstu un mazāk attīstīto reģionu rēķina. Tieši šo iemeslu dēļ ir nepieciešama vienota politika, kas nodrošinātu atšķirību izlīdzināšanos un visas ES līdzsvarotu attīstību. ES šim mērķim attīsta Reģionālo attīstības politiku.
Ir zināms, ka 1998. gada 28. aprīlī Ministru kabinets apstiprināja III Latvijas Nacionālo programmu integrācijai ES, nosakot mērķi panākt, lai Latvija būtu spējīga uzņemties ES dalībvalsts pienākumus [11]. Līdz ar to ir jāpalielina Latvijas valsts konkurētspēja, kuru lielā mērā var īstenot pielietojot reģionālo attīstības politiku.
Referātā tiks apskatīta ES Reģionālā attīstības politika, tās būtība un instrumenti ar kuriem tā tiek īstenota. Darba mērķis ir - pētot un analizējot ES Reģionālās attīstības politiku, noteikt instrumentus, ar kuriem tiek īstenota šī politika, kā arī noteikt, kurus instrumentus Latvija varēs piemērot, lai realizētu reģionālo attīstības politiku pēc iestāšanās ES.
Reģionālās politikas problēmas ES ir ļoti aktuālas, jo šobrīd ES iekšienē pastāv būtiskas atšķirības starp reģioniem attīstības ziņā. Savukārt pēc esošo kandidātvalstu iestāšanās ES, paredzams, ka šīs atšķirības būs vēl būtiskākas, ņemot vērā faktu, ka lielākajai daļai kandidātvalstu attīstības līmenis krietni atpaliek no ES vidējā attīstības līmeņa. Atšķirības starp dažādu reģionu attīstības līmeņiem uzskatāmi parādītas pielikuma attēlā attēlotais iekšzemes kopprodukta daudzums uz 1 iedzīvotāju dažādos ES reģionos un kandidātvalstīs. Bez tam nepieciešamību pēc speciālas reģionālās politikas pastiprina ES valstu virzība uz arvien ciešāku ekonomisko integrāciju un iekšējā tirgus radīšanu līdz pilnīgas ekonomiskās un monetārās savienības attīstībai.
Kopš 1990.gada Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis atradās pārejas procesā no centrālās plānveida ekonomikas uz tirgus ekonomiku. Pārmaiņu radītās sekas, lai kādas tās arī būtu – pozitīvas vai negatīvas - nebūt nav viendabīgi izkliedētas valsts teritorijā. Šīs valstis, kas kandidē uz uzņemšanu ES, ekonomiskās attīstības ziņā ievērojami atpaliek no pašreiz esošajām ES dalībvalstīm.
2003.gada sākumā publicētais Eiropas Komisijas 2.Kohēzijas ziņojums sniedz informāciju par potenciālajām izmaiņām ES ekonomiskajā vidē un par ES reģionālās politikas attīstību nākotnē. Ziņojuma ietvaros veiktā analīze norāda, ka, ja ES jau rīt tiktu paplašināta līdz 27 dalībvalstīm, ienākumu atšķirības valstu un reģionu starpā divkāršotos. Nākotnē 27 iespējamās ES dalībvalstis varētu iedalīt 3 grupās. Pārticīgāko valstu grupu veidotu 12 no pašreizējām 15 ES dalībvalstīm, kurās ienākumu līmenis pārsniedz vidējo ES rādītāju. …
