Latvija ir neliela valsts pie Baltijas jūras ar senu vēsturi un tradīcijām, kā arī plašu kultūras mantojumu.
Latvieši Latvijas teritoriju apdzīvo jau divus gadu tūkstošus. Latviešu tauta izveidojusies, saplūstot seno baltu ciltīm latgaļiem, zemgaļiem, sēļiem un kuršiem ar Baltijas somu tautām igauņiem un lībiešiem.
Izdevīgā ģeogrāfiski ekonomiskā novietojuma dēļ Latvijas teritorija vienmēr bijusi iekārojama un ilgstoši tikusi iekarota un pakļauta. 1201. gadā vācu izcelsmes Livonijas bīskaps Alberts nodibināja Rīgu, kas vēlāk kļuva par Hanzas savienības locekli. 13.gs. vācu krustneši pakāpeniski iekaroja Latvijas teritoriju, uzspiežot kristietību un sākot iekasēt nodokļus un valdīt pār zemi. Nākamajos gadsimtos vācieši ieguva arvien lielākas privilēģijas, bet pamatiedzīvotāji zaudēja gandrīz visas savas tiesības. Polijas-Lietuvas panākumi Livonijas karos (1558-1583) noveda pie tai pakļautu pavalstu - Kurzemes hercogistes un Pārdaugavas hercogistes izveidošanās tagadējās Latvijas teritorijā. Pēc Polijas-Zviedrijas kara (1600-1629) lielāko daļu Pārdaugavas hercogistes, ieskaitot Rīgu, ieguva Zviedrija. 18.gs. laikā visu Latvijas teritoriju sev pakļāva Krievija. Aizsākums tam bija Ziemeļu karš (1700-1721) starp Krieviju un Zviedriju, pēc kura Zviedrijai piederošās Latvijas teritorijas (Vidzeme) nonāca Krievijas pakļautībā. Latvijas austrumdaļu (Latgali) Krievija ieguva otrajā Polijas dalīšanā 1772.gadā. 1795.gadā Krievijas sastāvā nonāca arī Kurzemes hercogiste. Sākot ar 1804.gadu vācu muižnieku vara pār latviešiem pakāpeniski mazinājās un notika zemnieku brīvlaišana Kurzemē (1818), Vidzemē (1819), Latgalē (1861), zemnieki sāka veidot savas saimniecības, strauji uzplauka un attīstījās latviešu valoda, izglītība un kultūra. 19.gs. beigās Rīga bija Krievijas trešā lielākā industriālā pilsēta pēc strādnieku skaita (aiz Maskavas un Sanktpēterburgas), kā arī ceturtā lielākā pēc saražotās produkcijas apjoma (aiz Maskavas, Sanktpēterburgas un Ivanovas). Pēc Krievijas novājināšanās 1. pasaules karā un revolūcijā, 1918. gada 18. novembrī Latvija pasludināja neatkarību. 20 pirmajos brīvvalsts gados Latvija piedzīvoja strauju uzplaukumu visās jomās – ekonomikā, ārpolitikā, kultūrā. Ļoti labvēlīgs ekonomikas attīstības laiks turpinājās līdz ekonomiskajai krīzei 30.gadu sākumā. Pēc 1934.gada apvērsuma Latvija kļuva par autoritāru valsti, bet pēc krīzes pārvarēšanas Latvijā sākās ekonomiskais uzplaukums (1936-1939). 1939.gada 7.jūnijā Latvija noslēdza neuzbrukšanas līgumu ar Vāciju, cerot saglabāt neitralitāti. Taču Latvijas tālāko likteni izšķīra hitleriskās Vācijas un staļiniskās Padomju Savienības 1939.gada 23.augustā noslēgtais neuzbrukšanas pakts (Molotova - Ribentropa pakts), kura slepenajos protokolos bija paredzēta interešu sfēru sadalīšana starp abām lielvalstīm. Saskaņā ar šo paktu 1940. gada 17. jūnijā Latviju okupēja Padomju Savienība. Latvijas teritorijā (galvenokārt Liepājā un Ventspilī) tika izvietotas padomju karabāzes (25 000 cilvēku). No valsts varēja izbraukt redzami politiķi un turīgi cilvēki. Tos, kuri palika Latvijā, vēlāk pakļāva represijām. Atskaitot īsu vācu okupācijas periodu 2. pasaules kara laikā, Latvija palika Padomju Savienības sastāvā līdz komunisma sistēmas sabrukumam, kad 1991. gada 21. augustā valsts atguva neatkarību.
…
