Kopējā tirgus izveidošanu ir saistīta ar robežu likvidēšanu Eiropas Savienībā, kas aizsākās 1985.gadā. Viens no kopējā tirgus pamatprincipiem ir tāds, ka visiem ES pilsoņiem ir tiesības brīvi meklēt nodarbošanos, veikt savu profesionālo darbību un dzīvot jebkurā dalībvalstī. Eiropas sociālā politika balstās uz savstarpēju palīdzību, proti, kad valstu likumdošanas sistēmas nav pilnīgas vai neparedz noteikumus attiecīgiem gadījumiem, tad kopienas varas orgāni var iejaukties, lai īstenotu minimālo un nepieciešamo strādājošo un pilsoņu aizsardzību.
Eiropas pieredzes sākumā aizsākās plaša diskusija par iespēju saskaņot sociālās politikas nostādnes Eiropā, kas nozīmēja likumdošanas sistēmu pakāpenisku satuvošanos, sākotnēji ar tām, kas varētu radīt konkurences izkropļojumus. Tomēr tas nenoņēma atbildību no katras konkrētās valsts par savu sociālo politiku. Situācija mainījās ar pirmās konkrētās programmas pieņemšanu septiņdesmitajos gados, kas tika balstīta uz Eiropas Sociālo fondu. Šīs fāzes laikā tika noteikti galvenie ES iejaukšanās virzieni – dzīves un darba apstākļu uzlabošana, strādājošo iesaistīšana uzņēmumu dzīvē un pilnas nodarbinātības īstenošana.
Lai garantētu drošību darbā, dzimumu līdztiesību un citas sociālās tiesības, astoņdesmitajos gados radās apjomīga likumdošana, kas regulētu visus nodarbinātības aspektus un ieviestu standartu minimumus. Tā 1989.gada beigās Eiropas ekonomiskās kopienas dalībvalstis parakstīja Kopienas hartu par strādnieku sociālajām tiesībām.1
1.1. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas kompetence
Eiropas sociālo politiku veido un organizē Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (turpmāk EESK), kas ir 1957.gadā uz Romas Līguma pamata dibināta konsultatīvā iestāde. EESK nodrošina organizētas pilsoniskās sabiedrības dažādu ekonomisko un sociālo aprindu pārstāvību. EESK pamatuzdevums ir konsultēt trīs galvenās iestādes (Eiropas Parlamentu, Eiropas Savienības Padomi un Eiropas Komisiju). EESK padomdevējas funkcijas dod iespēju tās locekļiem un līdz ar to arī viņu pārstāvētajām organizācijām piedalīties Kopienas lēmumu pieņemšanas procesā. Ar EESK ir obligāti jāapspriežas Līgumos paredzētajos gadījumos, kā arī vienmēr, kad iepriekš minētās iestādes to uzskata par vajadzīgu. Arī citas iestādes var lūgt EESK izstrādāt izpētes atzinumu, un EESK var sniegt atzinumu arī pēc savas ierosmes (aptuveni 15% atzinumu ir pašiniciatīvas atzinumi).…
