Eiropas Savienības (ES) viens no pamatmērķiem bija dzīves līmeņa uzlabošana un sociālā līmeņa izlīdzināšana visās dalībvalstīs, līdz ar to arī budžeta vieni no galvenajiem finansēšanas pamatvirzieniem ir struktūrpolitika un reģionālā politika, kas ietver pasākumus ekonomisko un sociālo struktūru uzlabošanai mazāk attīstītajās dalībvalstīs un reģionos, apkārtējās vides uzlabošanai, bezdarba mazināšanai, lauku reģionu attīstībai, transporta un satiksmes infrastruktūras uzlabošanai utt.
ES reģionālās un struktūrpolitikas īstenošanas finanšu instrumenti ir izveidotie fondi ar strukturētu galamērķi – struktūrfondi, kuri nosaka struktūrpolitikas būtību. 1988. gadā reģionālās politikas reformu rezultātā tika formulēti programmu un partnerības principi, kuri ir spēkā līdz šim un saskaņā ar kuriem tiek izmantoti struktūrfondu līdzekļi.
Struktūrfondu pastāvēšana sākās jau ES izveidošanas un attīstības laikmeta sākumposmā1:
kopš 1958. gada darbojas Eiropas Sociālais fonds (ESF) (European Social Fund), kas tika dibināts ar mērķi pārvarēt sociāli ekonomiskās attīstības nevienlīdzību Eiropas reģionos;
kopš 1962. gada, kad sākās ES lauksaimniecības vienotās politikas īstenošana, šo pasākumu finansēšanai tika dibināts Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantijas fonds (European Agricultural Guidance and Guarantee Fund), kas no 2007. gada tika sadalīts divos nestrukturālos fondos – Eiropas Lauksaimniecības Fonds Lauku Attīstībai (ELFLA) (European Agricultural Fund for Rural Development) un Eiropas Lauksaimniecības Garantiju Fonds (ELGF) (European Agricultural Guarantee Fund);
kopš 1975. gada, kad sākās plašas reģionālās attīstības politikas īstenošana, nodibināja Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF) (European Regional Development Fund), kurš pārņēma to reģionālo projektu īstenošanu, ko līdz tam finansēja ar Eiropas Investīciju Bankas aizdevumiem.…
