pagājušajā desmitgadē cilvēce ir piedzīvojusi nozīmīgus notikumus, kas skar eitanāziju, sākot ar Dr. Džona Kevorkjana pirmo, provokatīvo publisko eitanāziju līdz pat pirmajai legālajai eitanāzijai Oregonas štatā, ASV. Lai arī galvenais jautājums šajā jomā ir par to, vai neārstējami slimiem pacientiem ir tiesības prasīt ārstam saīsināt viņu ciešanas, ir radies arī liels jautājums par nāves mokām, kā arī par jēdzienu, ko nosacīti varētu saukt par “labu nāvi”.
Lielai daļai cilvēku, kas dzīvo attīstītās valstīs, nāve vairāk nav dabisks notikums, lieta, kas vienkārši notiek ar katru no mums. Lielākoties mūsdienās attīstīto valstu iedzīvotāji mirst slimnīcās, kur ārsti pieliek milzīgas pūles un pielieto pēdējos zinātnes sasniegumus, lai paildzinātu cilvēku dzīvi tik ilgi, kamēr vairs nav pat teorētiskas iespējas atlabt. Šo pūliņu gaitā pacientu sāpēs, ciešanas un vēlmēs bieži tiek neievērotas, jo ārstus saista daudzi ekonomiski, juridiski, morāli un medicīniski apsvērumi. Ārstiem bieži ir jāizvēlas, kad un kādus vēl līdzekļus pielietot, lai paildzinātu pacientu dzīvi, vai arī ļaut pacientam nomirt, gadījumā, ja šie līdzekļi ir neiedarbīgi.
Tiesu lēmumos ir nostiprinātas pacienta tiesības pārtraukt dzīvību uzturošu procedūru (mākslīgā barošana, elpināšana utt.) pielietošanu. Tas, kas ir ar eitanāziju saistīto jautājumu pamatā, ir tas, vai pacientam ir tiesības pieprasīt no ārsta palīdzību, lai paātrinātu nāvi un vai tas ir morāli pieņemami ārstiem to darīt. …
