Lai atklātu cilvēka patieso dabu vai būtību, vispirms jāatmet visas viņa eksistencei ārējās un nejaušās iezīmes.
„Nepiedēvē cilvēkam nevienu no lietām, kas nepiekrīt viņam kā cilvēkam. Tās nevar atzīt par cilvēka lietām: cilvēka daba tās neuztur; tās nav šās dabas nodarījums. Tātad cilvēka dzīves mērķis nav rodams starp šīm lietām, dzīves mērķa piepildījums nav arī tas, ko sauc par krietnumu. Turklāt, ja kāda no šīm lietām cilvēkam arī iekristu, tā neiekristu viņam tālab, lai viņš tās nicinātu un vērstos pret tām, taču, jo aukstasinīgāk cilvēks var atbrīvoties no vienām vai otrām lietām, jo labāks viņš ir.”
Jo tieši atbrīvots no šīm ārējām pazīmēm, viņš parādās savā patiesā skatā. Cilvēks savā dzīves laikā pieķeras materiālām lietām un pat „saaug” ar tām. Šajā laikā cilvēki nevar sevi iedomāties bez mājas, naudas, mašīnas un citām vērtībām, kas tomēr nedara viņu laimīgu. Svarīga ir tikai dvēseles ievirze, iekšējā attieksme. Cilvēkam ir jāattīsta un jākopj sava iekšējā pasaule, nevis ārējā – materiālā. Cilvēks apliecinot savu īpatnējo kritikas, spriešanas un uztveres spēju, parāda, ka šajās attiecībās dominē nevis Visums, bet gan viņš Pats.
Cilvēks tiek raksturots no tā, kāda ir viņa dabas bagātība un netveramība, mainība un elastība. Paskāls apgalvoja, ka „visas tā saucamās cilvēka definīcijas neesot nekas cits kā pavieglas spekulācijas, kamēr tās neatbalstot un neapstiprinot pieredze.”…