Ekoloģija – bioloģiska zinātne par dzīvo organismu un vides attiecībām. Izšķir vairākus posmus:
1) autekoloģija – pēta vienas sugas indivīdu un apkārtējās vides mijiedarbību;
2) sinekoloģija – pēta augu un dzīvnieku dabisko sabiedrību un vides mijiedarbību;
3) demekoloģija (populāciju ekoloģija) – pēta populācijas un vides mijiedarbību;
4) globālās ekoloģijas posms – pēta globālās problēmas uz zemeslodes kopumā (globālā sasilšana, vides piesārņojums utt.).
Autekoloģija jeb faktorekoloģija
Vide ir apstākļu komplekss, kas atrodas sarežģītā mijiedarbībā, tie ir ekoloģiskie faktori, kas veido vidi. Vide nodrošina dzīvo organismu ar eksistences resursiem (barības vielas, mājvieta utt.). Dzīvie organismi iztukšo vidi un atdod tai organisma vielmaiņas galaproduktus. Vide nevar būt nemainīga. Ekoloģijas faktorus klasificē dažādi.
1. Abiotiskie faktori jeb nedzīvās dabas faktori:
a) klimatiskie faktori – globāli cilvēks tos neietekmē (gaisma, temperatūra, mitrums);
b) edafiskie faktori jeb augsnes faktori – augsne veidojusies klimatisko faktoru un dzīvo organismu mijiedarbībā (augsnes ķīmiskais sastāvs, mitrums, gaiss);
c) orogrāfiskie faktori jeb ģeogrāfiskie faktori (augstums virs jūras līmeņa, debespuses).
2. Biotiskie faktori jeb dzīvās dabas faktori:
a) augu valsts;
b) dzīvnieku valsts;
c) mikroorganismi;
d) sēnes;
e) vīrusi.
3. Antropogēnie faktori jeb cilvēka darbības faktori:
a) fizikālie faktori – fizikas sasniegumi (starojums, TV, mobilais utt.);
b) ķīmiskie faktori;
c) mehāniskie faktori (pilsētbūvniecība, auto utt.).
Šelforda līkne
…
